Arvīds Deģis 29.01.2011 20:26

Būtiska atšķirība no ASV darba tirgus sabiedrisko attiecību speciālistiem ir tāda, ka pie mums nepastāv “stikla griesti”, kas atdalītu sievietes no iespējām ieņemt vadošus amatus. Tādēļ mūsu PR aģentūrās vairāk nekā 60 līdz 70% darbinieku ir sievietes.
Kam šī rokasgrāmata domāta? PR aģentūru “neofītiem”, augstskolu studentiem un pasniedzējiem, vietējām pašvaldībām, mazā un vidējā biznesa uzņēmumiem, kas cenšas paši organizēt SA funkcijas, nealgojot konsultantus ārpakalpojumā.
Savukārt tiem, kuri svārstās, vai nolīgt SA konsultantus, ir minēti iekšējo PR nodaļu iespējamie trūkumi.
Negatīvi vērtēju to, ka rokasgrāmata uzspiež ASV zinātnisko skolu, ar ko “sirgst” LU un RSU mācībspēki. Mums – eiropiešiem tomēr ir citādas biznesa vērtības. Tā ir pārāk smaga, bieza un neērta ikdienas lietošanā, tāpēc izdevēji varēja to sadalīt vairākos, kompaktākos iesējumos.
Absolūti liekas ir 15.nodaļa “Valdība un politika”, kā arī 16.nodaļa “Bezpeļņas organizācijas, veselības un izglītības sektori” – kopā ap 86 lpp, jo, dārgie izdevēji, Latvija nav ASV 51.štats un mums citas problēmas strēbjamas.
Man kā bijušajam PR aģentūras izpilddirektoram apjomīgajā grāmatā pietrūka “komunikāciju un reputācijas audita” kā tēmas plašāka izvērsuma, kā arī tā, kādas kreatīvās prasmes nepieciešamas preses relīžu (ziņojumu) sagatavotājiem, jo “gandrīz visu jauno universitātes beidzēju vājākā vieta ir rakstīšanas prasme, ko laikam gan varētu nosaukt par “šausmīga”” – 90.lpp.
Autoru stils ir pārāk sauss, zinātnisks un samudžināts, bez humora.
Ļoti noderīga ir grāmatā iekļautā “komunikācijas krīžu” paredzēšana, izklāstot to, kāds ir to pārvarēšanas varbūtējais scenārijs un biežākās pieļautās kļūdas, kā arī par Informācijas centra radīšanu pārliecinošai krīzes komunikācijai – 530. līdz 535.lpp.
Autoriem – visnotaļ cienījamiem zinātniekiem noteikti saceltos mati stāvus, ja viņi uzzinātu par Latvijas bezkaunīgo praksi, kalpojot diviem kungiem – žurnālistikai un sabiedriskajām attiecībām vienlaikus (piemēri – H. Burkovskis, R. Meļņiks u.c.)
No noderīguma viedokļa autoriem vajadzēja plašāk iztirzāt politisko kampaņu organizēšanu vietējās pašvaldībās, kā arī pretdarbību melnajam PR internetā. ASV praksē protams, ka ar uguni nesameklēt tādu Dievzemītē pierastu lietu kā PR programmas vadīšana ar “0” budžetu – vietējās pašvaldībās un mazajos uzņēmumos.
Uz to, kāpēc mūsu valdība tā mīņājas uz vietas reformās, ir atbildējis Džeimss Medisons 653.lpp: “Tautas valdība bez informācijas par tautu vai bez iespējas iegūt šādu informāciju, nav nekas cits kā farsa un traģēdijas sākumcēliens.”
Slavējama ir apgāda “Avots” drosme sagatavot un laist latviešu grāmatu tirgū izdevumu ar vairāk nekā 765 lpp, ko personīgi es iegādājos Ķīpsalas “Grāmatu svētkos” 2008.g. ar 50% atlaidi. Šo grāmatu varam uzskatīt par ilgtermiņa investīciju, jo tās vērtība nemazināsies, neraugoties uz 2002 izdošanas gadu.
Vienmēr ērtāk atkārtot SA teoriju ar šādas grāmatas palīdzību, nevis sērfojot google.com sēnalu kaudzē, vai arī urbjoties cauri LU studiju gadu pierakstiem kricelīgā rokrakstā.