Evolūcijas teorijas autors Čārlzs Darvins par galveno šī procesa virzītājspēku uzskatīja dabisko atlasi: izdzīvo vai nu stiprākie, vai gudrākie, savukārt vājākie un garīgi mazāk attīstītie iet bojā. Attiecīgi izdzīvojušie savas labākās īpašības nodod pēcnācējiem, un tieši šādā ceļā, pēc Darvina teorijas, pērtiķis kļuva par cilvēku. Cilvēces vēstures pagriezienpunktos vienmēr varam atrast izcilu zinātnieku vārdus un viņu veiktos atklājumus. Lūk, daži piemēri: Koperniks un pasaules heliocentriskā uzbūve, Ņūtons un vispasaules gravitācijas likums, Darvins un evolūcijas teorija, Einšteins un relativitātes teorija, Bors ar līdzstrādniekiem un kvantu mehānika, Nikenbergs un Matejs ar domu biedriem un ģenētiskais kods. Pētniekus un viņu sasniegumus mēdzam īpaši atcerēties gadadienās. 2009. gadā jubileja ir Čarlzam Darvinam, kura 200. dzimšanas dienu atzīmējam 12. februārī, bet kopš evolūcijas teorijas publicēšanas 24. novembrī būs pagājuši 150 gadi. Šajā sakarā der kaut īsumā atskatīties uz šī izcilā zinātnieka dzīves gaitām, darbiem, viņa teorijas aizsākumiem un turpmāku attīstību. Grāmatā „Izcelšanās noslēpumi” savdabīgā hronista un lasītāja dialogā izsekota evolucionārās domas veidošanās gan pirms, gan pēc Č. Darvina galvenā darba tapšanas. Pieminēti Darvina mūža būtiskākie posmi un darbi, it īpaši iztirzājot galvenos sacerējumus – „Sugu izcelšanās” un „Cilvēka rašanās”. No šiem iztirzājumiem var gūt priekšstatu par paša Darvina idejām pat tad, ja nav laika un iespēju pilnībā izlasīt viņa darbus. Kopš darvinisma rašanās pagājis pusotrs gadsimts. Šajā laikā dabaszinātnēs veikti daudzi atklājumi. Ikvienam pētniekam ir pienākums salīdzināt jaunatklātos faktus ar esošajām teorijam, papildināt tās vai noliegt, izvirzot jaunas hipotēzes. Grāmatā parādīta Darvina teorijas turpmākā attīstība, saplūstot ar ģenētikas un citu zinātnes nozaru atziņām un pārtopot par mūsdienīgu sintētisko evolūcijas teoriju . Iespēju robežās skartas arī alternatīvas evolūcijas hipotēzes, kā arī absolūti evolūcijas noliegumi, un analizēta to atbilstība patiesībai. Darvina laikā nebija neviena paleontoloģiska pierādījuma par cilvēka izcelšanos, izņemot dažus Neanderas ielejā atrastus sencilvēka kaulus. Tādēļ Darvina minējums par Āfriku kā cilvēka rašanās vietas vietu, jāuzskata par ģeniālu pareģojumu. To apstiprina mūsdienu paleoantropoloģiskie atradumi Āfrikā un citur pasaulē. Grāmatā „Izcelšanās noslēpumi” aprakstīti arī šie atklājumi, kas skaidri norāda cilvēka veidošanās gaitu no pērtiķveidīgajiem australopitekiem līdz saprātīgajam cilvēkam.