Zigmunds Freids “Ievadlekcijās psihoanalīzē” visiem saprotamā veidā izklāsta savu koncepciju. Šīs lekcijas ir sistemātiskākais viņa mācības izvērsums. Viena lekciju daļa ir tiešām nolasītas lekcijas Vīnes Universitātē, bet otra ir iedomāta saruna ar iepriekšējo lekciju klausītājiem vai lasītājiem, revidējot un precizējot tajās paustās atziņas. Abas daļas šķir arī ievērojams laika intervāls, pirmā lekciju daļa top Pirmā pasaules kara laikā, bet otrā tiek sarakstīta 1932. gadā jau nākamā kara nojautās.Grāmatas tulkotājs profesors Igors Šuvajevs priekšvārdā raksta, ka “Freids visu mūžu ir bijis meklētājs, kas nav apstājies pie atzītā, uzskatot to par galīgo patiesību. Freids ir nevis patiesības sludinātājs, bet gan pētnieks, kas eksperimentāli, t.i., pieredzi gūstot un nodrošinot, cenšas aptvert cilvēka iedabu.”