Jana Frīdmane 28.03.2010 21:31

Romāns „Piesmietais karavīrs” vēstī par laiku pirms Latvijas brīvvalsts tapšanas un latviešu strēlnieku gaitām Pirmā pasaules kara laikā un revolūcijas laikos Krievijā. Rakstnieks savā stāstījumā bieži atkāpjas pagātnē no 1917. gada revolūcijas līdz pat 16. gadsimtam, izsekojot strēlnieka Augusta Miķelsona dzimtas likteņiem. Lāsts, kas pavadījis zemnieku meiteni Auci, kuru piesmējis tatāru karavīrs, piepildās, kad pēc gandrīz 400 gadiem viņas tālais pēctecis Augusts Miķelsons kļūst par čekistu.
Šajā pusvēsturiskajā, pusfantastiskajā romānā ir arī alegorisks personāžs: kuprītis – Gothards – Vecais.
It kā trīs – un tomēr viens. Dievs vai Liktenis viņš(i) tomēr nav, jo viņš nav visvarens un visspēcīgs, un cilvēku likteņos iejaucas reti. Drīzāk tāds ceļotājs laikā, kurš piestājas cilvēkiem izšķirīgos vai pārdomu brīžos, atgādinot: „Tā ir tava izvēle! Pa labi vai pa kreisi? Uz priekšu vai atpakaļ?” Šis personāžs arī saista „Piesmieto karavīru” ar autora iecerētās triloģijas pirmajām divām daļām – Adiamindes ākstu” un „Rīgas kuprīti”.
Trešā sižeta līnija ir Latvijas brīvvalsts dibināšanas priekšvēsture, kur darbojas reālas, vēsturiskas personas: K.Ulmanis, Z.Meierovics, G.Zemgals, J.Goldmanis, J.Zālītis un daudzi citi. Voldemāra Zāmuela dzīves apraksts raisa bēdīgas pārdomas par godīga cilvēka likteni Latvijas (un ne tikai) politikā. Kad moris savu darbu padarījis – moris var iet!
Rakstnieks īsi pieminējis arī Reiņa un Matīsa Kaudzīšu dzīves gaitas. Arī vairāki romāna varoņi ar patiku lasa „Mērnieku laikus”. Jo – kas gan ir pagrieziena punkti Latvijas vēsturē, ja ne kārtējie „Mērnieku laiki”? Vecā dziesma jaunās skaņās. Tie paši vēži citā kulītē. Patiešām – nemirstīgs daiļdarbs!
Tā kā triloģijas ietvaros A.Kļavim iekļauties nav izdevies, jāgaida vien ceturtais romāns. Varbūt tajā rakstnieks iecerējis aprakstīt arī pats savas dzimtas gaitas? Jo „Piesmietā karavīra” pēdējās lappusēs parādās uzvārds „Kļavis”...