Aivars Eipurs 06.01.2010 22:40

Rokmūzikas koncertu apmeklētāju skaits Latvijā sniedzas daudzos tūkstošos. Ja pieņem, ka katrs koncertu apmeklētājs savā mūžā ir izlasījis kaut dažas grāmatas ar prieku, tad nebūtu brīnums, ka šī grāmata varētu būt ļoti pieprasīta. Bieži tieši mūziķi ir jauniešu elki pusaudžu vecumā. Šajā gadījumā, cerams, vidējās paaudzes pārstāvji gribēs rast cita veida kontaktu ar vienu no saviem kādreizējiem, ja ne šā brīža elkiem, izcilu blūzroka pārstāvi. Esmu pārliecināts, ka ikreiz, kad ēterā nejauši skan „Layla”, „Tears in Heaven”, „Woderful Tonight” vai kāds cits no Ērika Kleptona hitiem, daudziem acis top miklas. Grāmata papildus ieinteresē tādēļ, ka tā ir nevis monogrāfija, bet autobiogrāfija, tātad paša mūziķa rakstīta. Ēriks atklāj vienu otru savas amata prasmes noslēpumu, lasot ir sajūta, ka arī pats varēsi iemācīties spēlēt ģitāru. Ērikam ir īpatnēji radu raksti, kas atstāj iespaidu uz attiecību veidošanu viņa paša dzīvē. Kleptons atskatās uz saviem gadiem, piesātinātiem ar sevis meklējumiem, grupu tapšanām un izjukšanām, alkoholu, narkotikām un sievietēm. Un laimi, visbeidzot. Stāstījums nav pārāk eiforisks, drīzāk mēreni paškritisks un ironisks. Tāds tas ir acīm redzami pateicoties tam, ka Kleptons ir viens no tiem Dieva izraudzītajiem, kuriem ar Heizeldenas modeļa (pie mums pazīstama kā Minesotas programma) un „divpadsmit soļu programmas” (atbalsta grupu sapulces) palīdzību izdevies pārtraukt mokošās alkohola un citu narkotisko vielu radītās ciešanas un brīnumainā kārtā atveseļoties, nu jau vairāk nekā divdesmit gadus nelietojot apreibinošas vielas, no kuru pārdozēšanas pāragri miruši simtiem talantīgu un desmitiem izcilu mūziķu. Tas, nudien, ir brīnums, ka Kleptonam līdz šim tas ir izdevies.
Atliek piebilst, ka Ēriks Kleptons rokenrola Slavas zālē uzņemts veseles trīs reizes – gan kā grupu „Yardbirds” un „Cream” dalībnieks, gan kā solo mākslinieks!