Aivars Eipurs 09.02.2010 12:26

Henrijs Linkolns un abi līdzautori patiešām radījuši pētniecisku bestselleru, kurā fakti robežojas ar pārdrošiem secinājumiem un pieņēmumiem. Jebkurā gadījumā nākas piekrist autoru atziņai par mūsdienu zinātnes šauro specializāciju, kad cilvēki nespēj pacelties pāri savam lauciņam un saskatīt saistību – tā daudzas lietas, kas jau sen varēja būt skaidrākas, paliek nesaprastas. Nav arī brīnums, ka autori tiesājušies ar Denu Braunu, kurš idejas savam romānam “Da Vinči kods” pārāk daudz pasmēlies šeit.
Grāmatā ir trīs labi saredzamas līnijas. Pirmā ir noslēpuma līnija. Tiešām saistošs un uzvedinošs ir stāsts par mazā Francijas kalnu ciematiņā Renlešato 1885. gadā ieradušos jaunu draudzes mācītāju Beranžē Sonjēru, kurš, veicot baznīcas remonta darbus, atradis vairākus rokrakstus. Drīz vien viņam mistiskā kārtā uzradušies lieli naudas līdzekļi. Talantīgais abats laikam taču bijis tikai instruments kādas nopietnas slēgtas organizācijas rokās. Tas ir arī par pamatu tam, kāpēc Henrijs Linkolns pieķērās šai pētniecībai.
Otrā līnija ir slepenas biedrības līnija. Var uzzināt par interesantām reliģiskajām kopienām un organizācijām daudzu gadsimtu gaitā ar Tempļa un vēlāk Ciānas ordeņiem priekšplānā. Ja nemaldos, jau vienā vai otrā Dena Brauna grāmatā lasīju šeit sīkāk iztirzāto Ciānas klostera ordeņa lielmestru sarakstu. Šajā godā bijuši gan Leonardo da Vinči un Īzaks Ņūtons, gan Klods Debisī un pat Žans Kokto! Un nebūt ne „ķeksīša” dēļ.
Trešā līnija ir asinslīnija. Tā sākas ar leģendu par Svēto Grālu un beidzas ar tā iespējamo saikni ar kristietības pirmsākumiem un Jēzus personu, apšaubot daudz ko no tā, ko mēs parasti uztveram kā ticamus vai arī, agnostiķu vai ateistu gadījumā, mazticamus vai neticamus faktus. Par Svēto Grālu un svētajām asinīm – gribas noticēt tai daļai, ka vārds Sangraal ir sadalīts nepareizā vietā. Ka vajadzēja dalīt nevis San Graal, vēlāk San Greal, bet Sang Raal, vēlāk Sang Real. Tas mūsdienu rakstībā būtu Sang Royal, kas nozīmē dižciltīgās jeb karaliskās asinis. Tās tad, iespējams, varētu būt Merovingu dinastijas asinis, ko simbolizētu arī kaut kur paslēptas bagātības, tostarp, vienkārši kāds kauss, kaut vai galvaskauss.
Taču pieņemt to, ka Jēzus būtu Marijas Magdalēnas vīrs, ka viņam būtu bērni, ka viņš nav tas, kurš piesists krustā, ka viņš kopā ar Mariju Magdalēnu un bērniem pārcēlies uz Franciju – tas arī man šķiet par traku. Vai arī, ka Marija viena pati ar pēcnācējiem pārcēlusies (ja gadījumā Jēzus tomēr piesists krustā!). Un tad pēc vairākiem gadsimtiem Jēzus pēcnācēju saikne ar valdošo franku dinastiju – Merovingiem ...
Kā rādot vēsture, nesaskaņā starp „vēsts uzrunātajiem” (Pēteris un citi mācekļi) un „asinslīnijas” pārstāvjiem (Marijas Magdalēnas un Jēzus pēcnācēji) uzvaru guvuši „vēsts uzrunātie”, un tieši viņiem pavērusies iespēja mainīt Rietumu civilizācijas attīstības gaitu.
Grāmatas autors gan apgalvo, ka tas nav uzbrukums pašai kristietības būtībai un kristīgajai ētikai. Ka diez vai Jēzus vēstījums kļūtu mazsvarīgāks, ja atklātos, ka to paudis cilvēks, kas vienlaikus bijis arī vīrs un tēvs. Tāpat kā tas nekļūtu spēcīgāks, ja to paustu vīrietis, kurš dzīvojis celibātā.