Aivars Eipurs 08.03.2010 09:42

Esmu dzirdējis mundrus cilvēkus izsakāmies, ka depresija ir aristokrātu slimība. Vienkārši ļaudis to nevarot atļauties. Es gan domāju, ka arī daudziem bomžiem ir depresija, tikai viņi netiek līdz ārstam, lai viņiem to diagnosticētu. Kopš, deviņdesmitajos gados strādājot narkoloģiskajā slimnīcā Minesotas programmā, saskāros ar nopietniem depresijas gadījumiem, nekad vairs neesmu teicis, ka man ir depresija. Man mēdz būt nospiests garastāvoklis, taču īslaicīgi. Depresijas slimnieki turpretī piedzīvo ilgstošas mokas, dzīvojot savā iekšējā cietumā, par ko šeit raksta pieredzējusī klīniskā psiholoģe un pētniece Dorotija Rouva. Grāmatas pirmais izdevums bija 1983. gadā, taču izskatās, ka kopš tā laika galvenie depresijas koncepti maz mainījušies, jo grāmata atkārtoti izdota arī 2003. gadā. Mani tā sevišķi iepriecināja arī ar to, ka autore liek kritiski paskatīties uz sevi arī kolēģiem psihoterapeitiem, kuri sirgst ar kādu aizspriedumu, vienlaikus uzskatot, ka viņiem aizspriedumu nav. Un nevajadzētu būt. Tomēr, izrādās, ir, un lielākajai daļai. Runa ir par attieksmi pret reliģiju. Kopš grāmatas iznākšanas Dorotija, jādomā, provocējusi daudzu topošo klīnisko psihologu attieksmi pret reliģiju savās apmācības grupās. Jo reiz viņa sesijas laikā centusies noskaidrot savu kolēģu attieksmi pret reliģisko piederību. Kolēģi raidījuši viņas virzienā savādus skatus, it kā viņa būtu izkūkojusi prātu. ”Mani satrieca atklājums, ka daži kolēģi, kurus allaž esmu uzskatījusi par brīviem no aizspriedumiem, tik ļoti iestājas pret reliģiju, ka atsakās nopietni uztvert citu cilvēku reliģisko pārliecību.” Man nav noslēpums, ka arī Latvijā šobrīd daži speciālisti, kuriem ir teikšana un kuri, protams, pārrauga citus speciālistus (supervīzijās un ne tikai), uzskata baznīcā gājējus par trakiem. Šādu pozīciju savulaik veicināja Freids. Jungs gan centās iebilst, taču tas nenostrādāja. Tagad ir tā, kā ir. Pamatīgāk par to atradīsiet grāmatas 65. lappusē. Gribu ieteikt cilvēkiem nebaidīties lasīt šo grāmatu.
Uzsvērts arī tas, ka depresijas gadījumā psihoterapeiti neiet soli solī ar psihiatriem, kuri saka, ka depresijas gadījumā smadzenēs ir izjaukts ķīmiskais līdzsvars. Tad viņi izraksta antidepresantus, kas palīdzēs ķīmisko līdzsvaru smadzenēs atjaunot. Autore turpretī uzskata, ka bez personisko, bioloģisko un sociālo faktoru savienošanas nekas ilgtermiņā nesanāks.