Aivars Eipurs 24.02.2010 08:01

Grāmatas galvenais autors Lato Lapsa, protams, daudziem var krist uz nerviem, taču viņš zināmā mērā veic meža sanitāra vilka funkcijas.Ne jau nokož kādu, viņš nevar nokost. Taču norāda, ka cilvēkiem nevajadzētu aizrauties ar paštīksmināšanos varas apziņā un to, „ka viņiem pienākas”, nerunājot nemaz par to, ka viņi ir vienlīdzīgāki par vienlīdzīgajiem, tas pats par sevi saprotams. Lato gan ir visai augstprātīgs tajā ziņā, ka uzskata ( tas no TV 24 sarunas ar Māri Zanderu), ka Latvijā ir tikai četri cilvēki, par kuriem ir vērts rakstīt – Kargins, Lembergs, Šķēle un Vaira Vīķe-Freiberga. Un vairāk neviens, pārējie ir neinteresanti, mazāka kalibra, ieskaitot Šleseru un Repši. Nu ko, viņam viņa viedoklis. Pozitīvais šajā grāmatā ir tas, ka beidzot varam salikt kopā bildi par prezidentes ievēlēšanu 1999.gadā, jo uzskatāmi ir intervēti atšķirīgi cilvēki un daudz kas sakrīt. Pārējais ir tāda „knauzerēšanās” un prezidentes nepilnību preparēšana. Naudas summiņas šur tur gan par lielu. Interesanti būtu paskatīties, salīdzinājumā ar kaimiņvalstu prezidentu tēriņiem. Tāpat kā citās šī autora grāmatās, grāmatas beigu daļā ir daudz pielikumu, paša Lato sarakstes ar institūcijām, tāmes un tamlīdzīgi. Grāmatai pievienots arī disks, kur tabulās ir eksprezidentes kancelejas tēriņi, dzīvokļa remonta tāme un tamlīdzīgi. Citu grāmatu par eksprezidenti autorus, izņemot Māri Ruku, Lapsa daudzkārt dēvē par pielīdējiem. Vienīgais, ar ko Lapsa nekrāmējas, tie ir Vairas Vīķes- Freibergas kontakti ar Latviju un latviešiem padomju gados. Viņš uzskata, ka lai nu ko, bet „stučījusi” Vaira nav.