Aivars Eipurs 14.04.2010 00:48

Nudien, nesaprotu, kāpēc tā jāspīdzina lasītāji. Ideja patiešām laba, taču varēja savērpt grodu sižetu divsimt vai trīssimt lappusēs. Bet nē, vajag astoņsimt. Oriģinālā droši vien stipri mazāk, jo latviešu izdevumā ir lieli burti. Droši vien latviešu izdevēju doma, taisot šādu ķieģeli, bija: varēs izlasīties uz nebēdu tie, kuriem patika autores iepriekšējo romānu tetraloģija - „Krēsla” un Co. Tie, kas lasījuši par Bellu Svonu un Edvardu Kalenu, man saka, ka Klejotājā valoda jau ir labāka (varbūt tulkojums labāks?), taču grāmata atpaliek satura viendabīguma dēļ. Arī es ievēroju, ka notiek malšanās ap pamatideju visas grāmatas garumā, bet sižeta pavērsieni neizraisa lasītājā azartu. Ko tad var nākties piedzīvot šai dvēselei, vārdā Klejotāja, uz Zemes, kas ir jau devītā planēta, kur viņa pabijusi? „ Tomēr no mutes mutē klīda baumas. Par cilvēku ķermeņiem, kas ir tik stipri, ka dvēseles spiestas tos pamest. Par ķermeņiem, kuros mītošos prātus nav iespējams pakļaut pilnībā. Par dvēselēm, kas iegūst ķermeņa personību, nevis otrādi. Leģendas. Trakas baumas. Neprāts.” Trakās baumas apstiprinās. Melānijas prāts un ķermenis, kurā pēc operācijas dzīvo Klejotāja, nepadodas...Klejotāja nekad nav dzīvojusi divas dzīves vienā nesēja paveidā. Bijusi gandrīz viss – zieds, lācis, zirneklis, jūtuzāle, sikspārnis, ... pat pūķis! Zeme ir interesanta, bet te ir grūtāk, nekā citur. Piemēram, uz Miglāju planētas, kur bija sasalis gaiss un nagaiņi, briesmas draudēja tikai no ārpuses, bet daudz grūtāk ir, ja tev uzbrūk no iekšpuses.Nu tāds murgs apmēram.
Latvijā fantasy žanrs neattīstās laikam tāpēc, ka latvieši vēl joprojām atpaliek attīstībā un cenšas panākt citus. Vēlmē piedzīvot un baudīt to, ko jau izdzīvojusi Eiropa, Āzija un straujā tempā arī Amerikas Savienotās Valstis, fantāzija buksē, un impulss piedāvāt jaunas idejas – runa jau nav par visu tautu, tikai par pāris talantīgiem un attiecīgajā žanrā aicinātiem rakstniekiem – starp latviešiem nerodas.