Jana Frīdmane 28.03.2010 21:35

Čīles rakstnieka Luisa Sepulvedas romāns vēstī par džungļu ieskautu Ekvadoras ciematiņu, kurā dzīvo baltie kolonisti un hibari – no šuaru indiāņu cilts izstumtie, jo piesavinājušies balto cilvēku paražas – un ne tās labākās. Daļa kolonistu ir zeltrači, citi pārtiek no Dievs vien zina, kā, jo ar lauksaimniecību neļauj nodarboties nemitīgi sevi atjaunojošais mūžamežs. Vienīgās vietējo iedzīvotāju izklaides ir preču kuģīša piebraukšana, pasta ierēdņa un zobārsta ierašanās divreiz gadā, kā arī degvīns „Frontera”.
Ciematiņā ir arī alkalds – mantkārīgs, stulbs un uzpūtīgs ierēdnis, kuram šajā romānā ir visai svarīga loma, taču ne galvenā.
Galvenais varonis te ir vecais mednieks Antonio Hosē Bolivars Proanjo, kuram piemīt šim Dieva aizmirstajam nostūrim pavisam neparasta dīvainība. Sirmgalvis, kurš neprot rakstīt un lasa ar grūtībām, savas vientuļās dienas aizpilda ar sentimentālu mīlas romānu lasīšanu.
Pāragri zaudējis savu sievu, Antonio Hosē ilgus gadus nodzīvo šuaru indiāņu vidū, no kuriem iemācās medīt un dzīvot saskaņā ar dabu. Kļuvis līdzīgs šuariem, Antonio Hosē tomēr nekļūst par vienu no viņiem un kādu dienu viņam nākas atgriezties pie baltajiem, kuru vidū viņš iederas vēl mazāk.
Taču, kad ciemata iedzīvotājus sāk terorizēt satracināta ocelotu mātīte, kuras mazuļus nošāvis nejēga „gringo” (amerikānis), vecais savādnieks izrādās vienīgais, kuram pietiek drosmes un prasmes stāties tai pretī.