Aivars Eipurs 18.05.2010 09:37

Šī grāmata man bija vajadzīga, lai es daudz ko atcerētos no savas bērnības. Autore seko renovētajai pasaulīgajai paražai ne vien stāstīt stāstus un jocīgus atgadījumus, bet tos arī pierakstīt. Sanākusi grāmata par pašas ģimeni ar zīmējumiem un fotoattēliem, tostarp, pašas autores. Vectēva Antons ir gana atraktīvs personāžs, lai grāmatas sākuma daļā sniegtie humoristiskie atgadījumi ieinteresētu daudzus arī ārpus pašu ģimenes. Situācija ar jauno zilo gultas veļu, kas nokrāsojusi Antona rokas un kājas, televizora izkušana pirtī, kā arī cūkas “naudiņas” pačibēšana un atrašanās zem spilvena rotātu jebkuru romānu vai stāstu. Antontiņš ir arī praktisks, jo pēkšņi upes krastā uzmontē sev uz riteņiem dzermobīli (kas par nosaukumu, bet kāpēc tāds?), kas patiesībā ir skaista mājiņa uz riteņiem. Antons reiz nokrīt no zirga. Arī viņa latgaļa izteicieni ir kolorīti, žēl, ka grāmatā eksponēti tikai daži. Vēlāk ieskanas arī romantiskākas notis un gadījumi “iz” mājdzīvnieku dzīves, ir arī viena pavisam bēdīga vieta. Vistai atskrējuši divpadsmit cālīši un visi, arī suņi, grib tos skaļi apsveikt un apskatīt. Bērni gribēdami palīdzēt tiem noslēpties, nejauši sabradā cālīšus, ko vista jau paslēpusi zem rabarberu lapām. Nav brīnums, ka arī pieaugušie toreiz raudāja. Man patika, kā visi bija uz mutes (pārsteigti) šajā patriarhālajā Latgales sētā, kad atbrauca ciemos radi no Pēterburgas un piecgadīgs puika dzēra vienu piena glāzi pēc otra, šļakstīdams to uz visām pusēm. Bet ja nav dabūjis īstu lauku pienu!