Aivars Eipurs 25.06.2010 12:00

Slavena vācu rakstnieka, Nobeļa prēmijas laureāta (1972) dzīves laikā neizdots darbs. Pēcvārdā Verners Bellmanis 1992. gadā, acīmredzot pirmajā vācu izdevumā, plaši apraksta darba tapšanas kontekstu, taču, vienalga, netop skaidrs, kādēļ darbu dzīves laikā Heinriham Bellam nav izdevies izdot. Mēs gan nezinām tā laika vācu izdevējdarbības spēles noteikumus. Apmierināsimies ar to, ka zinām – Bells negribēja izdarīt šādus tādus no viņa pieprasītus labojumus, kā arī iespējams ir tas, ka tolaik rakstnieks strādāja pie vairākiem darbiem vienlaikus, atšķirībā no šiem darbiem, tie tika izdoti, un tā tas kaut kā palika. Nav zināms, ka autors šo romānu uzskatījis par neizdevušos vai nepilnīgu. Arī tas, ka romāns ir pārāk drūms, īsts „zudušās paaudzes” autoru (Remarks, Hemingvejs, Oldingtons) romāna paraugs, nav noteicošais iemesls. Bet varbūt no izdevēju puses bija. Lasīt bija tiešām drūmi. Otrā pasaules kara beigas, konkrēti, šajos datumos, un Hansa Šniclera kailā dzīvība uz šo beigu fona. Būdams, dezertieris, viņš mainījis savu vārdu vairākas reizes, tomēr visos šajos apstākļos saglabājis krietnumu un godīgumu, to mēs saskatām atsevišķās epizodēs. Kailā dzīvība, šaubas, vai labāk bija dzīvot un mirt, uguns (sērkociņi), maizes gabals, kāds apģērbs un pajumte, eņģeļa seja tumsā – ap to grozās viss romāns, kā arī ap attiecībām ar Regīnu, par kurām jāšaubās – vai to tobrīd vispār varēja saukt par mīlestību? Varbūt par dzīvniecisku pieķeršanos, mirkli siltuma? Un tomēr viņam liekas, ka viņš šo sievieti mīl. Viss vēstījums savdabīgajā neatkārojamajā rakstības manierē, ko parasti saucam par stilu. Heinriha Bella gadījumā tas ir uzkrītošs, bet ne tik viegli aprakstāms.