Anna Velēda Žīgure savā grāmatā stāsta par traģisko 1944.gada vasaru un rudeni Latvijā, kā arī par 1945.gada pirmo pusi Vācijā. Tur nokļuva arī latvieši, kuri šajā dramatiskajā laikā pazaudēja tuviniekus, mājas, dzimteni. Mūsu bēgļu bija daudz – pēckara Vācijas rietumu daļā vien vismaz 120 tūkstošu, bet precīzs skaits nav zināms. Autore centusies izprast, kāpēc cilvēki devās ceļā, ko viņi juta un domāja, kad bija spiesti pamest visu, kas mīļš un tuvs. Grāmatas nosaukums ir Viņi – bet patiesībā nav viņu un mūs, ir viena, divu okupāciju sadalīta tauta. Visus garos gadus latviešu bēgļi turējušies pie mūsu valstij nozīmīgām vērtībām un simboliem – karoga, ģerboņa un himnas, kas Latvijā oficiāli atgriezās tikai 1989.gada martā. Grāmatā aprakstītais balstās uz daudzu cilvēku stāstītām atmiņām un rakstītiem avotiem. Šis ir sākums, ļaudis vēl ir ceļā, kas lielai daļai būs mūža garumā.