Aivars Eipurs 01.12.2009 23:26

Nereti dzejnieku prozas grāmatas ir ļoti poētiskas un nepieradušam grūti lasāmas. Taču šī, gluži otrādi, ir īsta „cietā proza”, ne kūciņa, bet rupjmaizes ķieģelītis. Pirmā daļa ir par izolatoru jeb iepriekšējās izmeklēšanas kameru, otrā – par zonu. Par sievietēm cietumniecēm – viņu ciešanām un sadzīvi, ķildām un pieķeršanos. Par vēstulēm un ziņām no un uz mājām, ja vēl tādas ir. Mēdz teikt, ka nelaimē ir sava laime. Proti, ir gadījies lasīt un arī dzirdēt šādus apgalvojumus: „Ja es nebūtu sēdējis, nekad nebūtu izlasījis Bībeli” vai „ja es nebūtu bijis cietumā, nebūtu uzrakstījis grāmatu”. Mairas Asares gadījumā šis piemērs īsti nederēs, jo viņa rakstīja (un talantīgi rakstīja) arī pirms tam, tiesa, galvenokārt, dzeju. Bet, neatrodoties tur, viņa nebūtu varējusi uzrakstīt tik autentiskus dialogus, atainot tik precīzu pāris paaudžu valodas ne jau tos mīlīgākos slāņus– žargonu un argo tā, ka nav īsti, kur piesieties. Cietumā viens no galvenajiem vārdiem ir GAIDĪŠANA. Laiks velkas lēni. Var iegaumēt, pierakstīt un tad uzrakstīt. Nezinu, vai un cik līdzīgu grāmatu ir citās zemēs, taču zinu, ka notiek šīs grāmatas tulkošana citās valodās. Un tā jau ir kvalitātes zīme un garantijas talons reizē.