Aivars Eipurs 28.03.2011 12:03

Pagājušajā gadsimta 80.gadu pirmajā pusē es un mani draugi ar Karlosa Kastaņedas grāmatām ļoti aizrāvāmies. Mums viņas piegādāja no Krievijas rotoprintā. Mana psihodrāmas pasniedzēja no Zviedrijas reiz teica, ka vēl agrāk, septiņdesmitajos pie viņiem bijis tāds Kastaņedas bums, ka tu nemaz nevarēji iet sabiedrībā, ja nebiji lasījis Kastaņedu.
Man, pirmkārt, tas likās kā aizraujošs romāns, lai gan visa „kastaņediāde” apgalvo (un es tam mīļuprāt ticu) to, ka tā ir reāla antropoloģiju studējoša cilvēka pieredze, kad viņš vāca materiālus savam zinātniskajam darbam. Vēlāk sāka klīst dažādas leģendas par Kastaņedas personību, apšaubot arī viņa paša eksistenci. Lai kā tas būtu, ir aizraujoši lasīt par Karlosa mācību gadiem pie dona Huana, kas atgādina mācību pie indiešu guru, ja vien viss nepamatotos uz halucinogēno augu lietošanu. Visprimitīvākais veids, kā nolasīt šo vēsti par vēl vienu iespēju izmainīt realitāti un pamatīgi pašpārveidoties, ir uztvert grāmatu kā pamudinājumu lietot narkotikas. Jāatzīstas, ka man pašam, toreiz pirmoreiz lasot, tas pat neienāca prātā. Mēs daudz ko vēl nezinām par mūsu iespējām un jēgu kādu no šīm paralēlajām realitātēm (kā šeit grāmatā vai citu) piedzīvot vai nepiedzīvot. Taču skaidrs, ka skolotājs ir vajadzīgs, tāpat kā nevar lietot zāļu tējas bez kaut minimālām zināšanām vai pilsētas parkos raut un ēst dažādus pavasara pumpurus un ziedus – arī tas savā būtībā drīzāk atgādinās pašnāvības mēģinājumu.
Man mieru nedod kāda jau pasen TV kanālā „National Geographic” redzētā dokumentālā filma. Tā bija veltīta idejai, saskaņā ar kuru zemeslodes mūsu pusē cilvēki daudz vairāk cieš no cita veida narkotikām nekā no alkohola, jo tās viņiem nav piemērotas, turpretī atsevišķos citos zemeslodes rajonos cilvēki tradicionāli (un mēreni – ha, ha!) lieto narkotiskas vielas, un tās viņām neko daudz nekaitē. Atcerēsimies, ka dažas cilvēku kopienas absolūti nav spējīgas panest alkoholu, piemēram, eskimosi un tie paši indiāņi.. Gan jau arī indiāņiem no jaki bija tā pati problēma. Ar peijotu viņiem veicās labāk, taču arī te runa ir vairāk par bruho ( magi, burvji) – izredzētajiem.
Taču sāksim ar vienkāršāko. Meklēsim savu ērtāko un labvēlīgāko punktu (šajā tulkojumā: traips) savā istabā vai darba vietā, sapulču telpā. Atcerieties, Kastaņeda ar to noņēmās stundām ilgi, līdz atrada.