Monika Zīle, stāstot par savu jaunāko romānu, atgādina Zigmunda Skujiņa trāpīgos vārdus, ka pirmā mīlestība ir neganta savedēja – tā saliek kopā tādus, kuri nav viens otram lemti.

"Jā, viņiem nepieder gari, kopā nodzīvoti gadi, rūpes, ķildas un bērnu raudas – vien rozā mākonis, uz kura sēžot abi reiz sajūsmināti raudzījās nākotnē. Tāpēc arī atmiņas par pirmo mīlestību mēdz būt tik skaistas.

Esmu sastapusi sievietes, kurām nobriedušā vecumā sāk veidotas jaunas attiecības. Nereti tūdaļ sarosās padomdevēji: kāpēc tev šajā vecumā to vajag, bērni taču ir, labāk dzīvo mierīgi uz priekšu… Renātei gan neviens tā nesaka, tomēr uzrodas iekšējās barjeras.

Satiekot pēc daudziem gadiem Niklāvu, kad abi vēl gana jauni kaislībām, romantiskās jūtas it kā atjaunojas. Taču drīz Renāte saprot, ka nav nemaz viegli pildīt liktenīgās un cauri gadiem lolotās sievietes misiju. Pirmkārt, Niklāvam šī abu jaunā satikšanās ir ļoti nopietna un ar nākotnes plāniem saistīta. Otrkārt, būdama cita vīrieša mīlēta un iekārota, viņa notver sevi arvien biežāk domājam par Raulu: ko vīrs attiecīgā brīdī sacītu, kā rīkotos…"