Aivars Eipurs 27.05.2010 11:21

Līdzīgu grāmatu jau esmu lasījis par Rīgu un sajūsminājies. Šī, par Daugavpils pilsētas un rajona baznīcām, iznāca pirms tās, jau 2006.gadā. Šeit ir citi autori.Varat uzdurties arī neko neizteicošām kāda šķirkļa beigām, taču nebūt tā nav, ka pirmie kucēni (šajā sērijā) jāslīcina. Ne par visām baznīcām pateiksi: izcilākā, ievērojamākā, savdabīgākā, vecākā, lielākā, mazākā… Kā iziet no situācijas? Rīgas grāmatā tas izdevies labāk.Taču arī šeit ir nenovērtējams materiāls un dievnamu apraksts. Virsrakstā pareizāk būtu bijis rakstīt nevis „..Daugavpils rajonā“, bet „..Daugavpils pusē“, jo tad nemaz nerastos vēlme pārbaudīt, vai izdevums arī ietver arī pašas Daugavpils baznīcas. Latgale ir it kā valsts valstī ar savu valodu (mūžīgā diskusija: valoda vai dialekts?) un arī zināmā mērā arī ar saviem dievnamiem. Šeit ir uzkrītoši daudz vecticībnieku dievnamu, arī pareizticīgo, nemaz nerunājot par katoļiem, un pavisam neliels skaits luterāņu dievnamu, galvenokārt Sēlijā, ap Ilūksti. Jā, Latvijas teritoriālais iedalījums šeit kļūst sarežģītāks. Ja vēl runājam par kādreizējiem nosaukumiem, piemēram, Poļu Vidzeme – Inflantija, tad esam kā teiku un nostāstu grāmatā. Piemēram, nosaukums vien: Ēģiptes (Vilkamiesta) evaņģēliski luteriskā baznīca! Vai zinājāt, ka kādreiz Daugavpili sauca par Borisogļebsku? Protams, arī par Dinaburgu, Dvinsku. Grāmatai ir Rūtas Kaminskas vēsturiskais priekšvārds, kas rāda karus un tautas staigāšanas.Sajūsminos par iespaidīgajiem savā ārējā vienkāršībā vecticībnieku kopienu lūgšanu namiem. Gribas dabā redzēt arī Daugavpils Sv. Aleksandra Ņevska pareizticticīgo baznīcu –„vietējos Kižus“, celtni, kam līdzīgu sakrālo celtņu savā ārējā veidolā Latvijā nav (nejaukt ar tāda paša nosaukuma katedrāli, kas arī aicina – kā attiecīgās Rīgas katedrāles māsiņa!).