Aivars Eipurs 19.01.2010 22:29

Beidzot līdz lasītājam nonācis izdevums, kas veltīts vienai no fascinējošākajām mākslas parādībām atjaunotās Latvijas valsts laikā – kinofestivālam „Arsenāls”. Jo .nozīmīgāk ir tas, ka ideja dzima jau pirms Atmodas, 1985.gadā, bet pirmais festivāls notika jau 1988.gadā. Grāmata ietver gan „Arsenāla” „tēva” Augusta Sukuta radurakstus, gan festivāla attīstību, tendences, strupceļus un meklējumus. Šajā biezajā sarkanajā ķieģelī atkal satikušies droši vien gandrīz visi, kam ar „Arsenālu” bijis kāds sakars. Man pat uzradās sajūta: manis šajā grāmatā nav, tātad manis nav vispār! Tas tādēļ, ka es aizkustinājuma pilnām acīm baudīju rezultātu, bet, diemžēl, nebiju klāt procesā. Grāmata ir tik uzrunājoša, pateicoties arī daudzajām fotogrāfijām. Materiāli un slejas par ārzemju kino ģēnijiem mijas ar stāstiem un bildēm par pašmāju kino pasionāru gaitām, varam izsekot arī „Arsenāla” organizatoru gaitām filmu meklējumos ārzemēs. Trūkst šādam izdevumam nepieciešamā personu rādītāja saistības ar lappusēm, personas un parādības sarakstītas vienkopus tikai kā dekors. Piemēram, mēģinot vēlreiz sameklēt sleju par Andžeju Vajdu, man tas pārdesmit minūšu laikā neizdevās. Bet pats „Arsenāls” – tas ir neatkārtojami un skaisti, varbūt tieši tādēļ tas nevar turpināties visu laiku. Divdesmit gadi ir neticami ilgi. Tā vien šķiet, ka iesaistītās personas likušas grāmatas autoriem Augustam Sukutam un Kristīnei Matīsai šeit iegravēt kā parka sola atzveltnē – „ Es šeit biju”.