Aivars Eipurs 04.02.2010 14:56

Slavenā japāņu rakstnieka Rjūnoske Akutagavas (1892-1927) atziņu un eseju krājums. Lieliska grāmata, kuru gribēsies palasīt vēl un vēl. Pats grāmatas sākums var likties ne visai pārliecinošs, taču šoreiz pavisam aplam būtu neturpināt lasīt. Tālāk seko īsu atziņu virtene, kur daudz pieminēta sirdsapziņa, arī ironiskā veidā. Pēc tam vēl viena otra ne pārāk aizraujoša eseja, un tad pēkšņi viss sāk patikt! Jo atkal nāk īsu atziņu kušķis, un šajā lauciņā Akutagava, manuprāt, ir spēcīgāks nekā esejās. Japāņu lasītājs šo rakstnieku labi pazīst, tāpēc viņu nemulsina šāds nedaudz iemidzinošs grāmatas sākums. Arī pats Akutagava, sakārtojot savu grāmatu, vismazāk domāja par latviešu lasītājiem. Ja mēs salīdzinām šīs atziņas ar, piemēram, angļu spīdekļa Bernarda Šova asprātīgajiem izteikumiem, tad šeit ir vairāk nenoteiktības, šīs atziņas mēdz doties dažādos virzienos un tām ir patīkamas nejaušības efekts, kas kaut uz brīdi lasītāju dara laimīgu. Akutagavas redzeslokā ir visdažādākie objekti un subjekti – materiālais un garīgais, vīrietis un sieviete, tādi „personāži” kā Ļeņins un Tolstojs, ... Arī japāņu kultūras mantojums, par kuru mēs izturamies ar pietāti, bet kam gan citam par to paironizēt, ja ne šīs tautas talantīgajam dēlam! Gandrīz katrai visīsākajai atziņai ir savs nosaukums. Piemēram, „Kāda materiālista kredo”, kurš ir sekojošs: „Es neticu Dievam. Tomēr es ticu nerviem.”