"Ne bads, ne mēris, ne karš, ne zemes trīce nav spējīgi kādu valsti tik ātri izpostīt, kā to spēj demokrātiskie principi, ja tie tiek par tās pārvaldīšanas principiem. Pirmie var gan nodarīt lielus materiālus zaudējumus un apturēt uz laiku tautas progresu, bet tie negriežas pret organiskās vienības ideju, kas visu satur kopā. Tāpēc pēc katras sabiedriskas vai dabas katastrofas tautas organisms atkal salasās, lai dzīvi turpinātu. [..] Latvijas traģēdija pastāvēja iekš tam, ka latvieši demokrātiskos principus, kas derēja noārdīšanai un sagāšanai, gribēja padarīt par valsts uzbūves principiem. Tāpēc, liela akluma sisti, tie iznīcināja savas valsts satversmē galīgi centrālo varu, sadalīdami to starp simts valdniekiem jeb deputātiem. Ievēlēts varēja būt tas, kas dabūja visvairāk balsu, un vairāk balsu varēja dabūt vislielāko labumu solītājs. Tā deputāts, ja viņš gribēja tikt arvien ievēlēts, kļuva bez apstāšanās arvien tālāk dzīts nevien pa solīšanas, bet arī pa solīšanas izpildīšanas ceļu."
Edvarts Virza

Edvarta Virzas neviltotā degsme un pārliecība, viņa kategoriskums spriedumos un dabiska naivitāte vērtējumos neatstās vienaldzīgu nevienu lasītāju – ne Kārļa Ulmaņa kaislīgu apoloģētu, ne nesaudzīgu kritiķi. Mūsdienu lasītājam “Kārlis Ulmanis” būs ne tikai latviešu literatūras klasiķa pretrunīgi vērtēts darbs, bet arī lielisks avots, kas iepazīstinās ar ievērojamā latviešu valstsvīra biogrāfiju un atklās 20. gadsimta 30. gadu latviešu sabiedrības vienas daļas domāšanas veidu un vērtību sistēmu.