Aivars Eipurs 29.04.2011 17:21

Varētu teikt, ka Aigars Bikše ir galvenais šajā autoru divvienībā, jo šoreiz vispirms bija skulptūras un tikai tad vārds. Taču – bez Māra Bērziņa tekstiem nebūtu bijis grāmatas, tikai, labākajā gadījumā, plāns darbu katalogs. Pie tam interesanta grāmata, taču ne Latvijai vien. Vairāki tulkotāji pastrādājuši, lai to varētu sūtīt arī uz Krievijas muzejiem. Tiem tas varētu būt interesanti tematikas ziņā. Palasot šos ironiskos pastāstus, speciālisti varētu mazliet elastīgāk paraudzīties uz sastingušiem vēstures mītiem.
Pēc grāmatā redzētā spriežot, skulptūras ir lieliskas un, kā izsakās to autors, apzināti nepabeigtas. Savukārt, prozaiķis uzrāda atzīstamas stilizētāja spējas nenopietnu stāstiņu radīšanā, izmantojot vēstures faktus un tos iepinot savā leģendā. Iebilst varētu tikai pret vienu no Bērziņa tekstiem, „Ivars un Ināra”, kas ilustrē skulptūru „10.klases skolēni 1.maija demonstrācijā piecus gadus pirms Atmodas”.Šis teksts ir par daudz izstiepts, neapmierinoties, kā citur, ar nevainīgu, laikā ierobežotu, skici.
Pēdējais darbs uzrakstīts kā viencēliens trīs mazās ainiņās un nosaukts par mikrofilmu. Tajā paņirgts par lielvalstu militārajiem plāniem, šoreiz par padomju zinātniekiem, kas, pateicoties milzīgam finansējumam, rada kentauru Vladimiru. Šis ir visabsurdākais sižets grāmatā.
Par to, ka abu autoru sadarbība apzināti nav homogēna, liecina tas, ka beigās ir atbilstošs Aigara Bikšes biogrāfijas pastāsts, bet no Māra Bērziņa tikai lakonisks literāta CV.