Aivars Eipurs 13.12.2009 20:20

Varu tikai piekrist nelielajam uzrakstam uz grāmatas pirmā vāka – ka grāmata domāta pusaudžiem, bet der izlasīt arī pieaugušajiem. Par it kā labi zināmām lietām – mātes un pusaudzes meitas psiholoģiskais cīniņš, patēva un pameitas neviennozīmīgās attiecības, “draudzeņu” nežēlīgā attieksme. Taču svaigi, talantīgi precīzi, atradu tikai divas vai trīs stila neveiklības. Šī ir jaunās prozaiķes otrā grāmata, pirmajai bija simptomātisks, protestējošs nosaukums – „Es grāmatas nelasu”. „Virtuālajā eņģelī” pārsteidz mātes klīniskā nespēja mīlēt meitu, kā arī klasesbiedreņu ļaunums, kad viņas sastāsta Alises mātei par meitu tādas lietas, kuras Alise varbūt pat mūža garumā nesadarīs. Spīdoša ir arī garāka epizode par Alises piemānīšanu sakarā ar viltus „bomžu balli”. Vēstījums beidzas strauji, ir atrisinājums, taču punkts uz „i” netiek uzlikts. Reizēm ir labāk apraut, nekā beigas „pārsālīt” vai pārāk saldināt, taču vairāk pieredzējis rakstnieks būtu beigas izvērsis plašāk, par to nav šaubu. Kristīnes variants derētu stāsta beigām, taču šis tomēr ir mazs romāniņš – kas pelnījis uzslavu.