Aivars Eipurs 15.04.2011 12:57

Amanda Aizpuriete ir dzejniece no manas paaudzes, kas darbojas dzejā jau ceturto gadu desmitu, taču bija pailgs Amandas daiļrades posms, kad es viņas dzejā nevarēju „iebraukt”. Bet tad es uzdūros Amandas vienai no lielajām veiksmēm – pārliecinošajai viņas atdzejotajai Annas Ahmatovas dzejas izlasei. Tad, kā es rakstu kādā savā dzejolī, „..Man Kāpu ielā atvērās kāds nervs..” ( „Kāpu iela” ir viens no Amandas dzejas krājumu nosaukumiem). Proti, es sāku uztvert autores darbus līdz šim neierastā dziļumā. Jaunais krājums iznāca tieši viņas pusapaļās jubilejas dienās –Amanda dzimusi 28.martā. Iepriekšējais dzejas krājums iznāca 2004.gadā, pēc tam manīju pāris viņas dzejas izlases, bet šajā, devītajā viņas dzejas krājumā, apkopoti dzejoļi, kas tapuši ilgākā laika periodā līdz 2010. vasarai.
Šajā grāmatā ir pāris būtisku atšķirību no iepriekšējām. Pirmkārt, šeit ievietoti divi pagari romantiskas prozas darbi, viens no tiem – veselas 30 lappuses garš – pat nes grāmatas nosaukumu. Lai gan pati dzejniece ir tiesīga apzīmēt sava darba žanru un to viņa arī darījusi, nosaucot gabalu „Ledusskapja šūpuļdziesma” par dzeju, konkrēti „sablīvētā laika dzeju”, tomēr, manuprāt, tā nav pat īsti dzejproza, bet, kā jau minēju, romantiska proza. Tāpat es definētu otru līdzīgu darbu „Daijas dzīve”. Šie abi darbi labi sader ar abām vāku fotogrāfijām, kurās Amanda attēlota trīsgadu vecumā (1.vāka foto) un agrā jaunībā (4.vāka foto). Šķiet, ka abi prozas darbi aizsākušies, iespējams, senāk, nekā pārējie; domājams, pirms 2004.gada.
Otrkārt, šeit ievietotie dzejoļi pa lielākai daļai atšķiras izmērā. Tie ir stipri lakoniskāki un aprauti – ja atceramies Amandai agrāk bija diezgan ierasts dzejoļa izvērsums apmēram vienā un tajā paša apjomā. Turpretī šeit ir daudz piecu un četru rindu dzejoļi, gadās pat trīsrindu.
Toties tematika nav kardināli atšķirīga. Ar šo dzeju varētu identificēties, piemēram, studente, kura cieš un domā par nāvi, kā jau tas nereti gadās jaunībā, kad viss vēl priekšā – atšķirībā no Amandas, kura šādas noskaņas projicē uz papīra patiesā un adekvātā izmisumā.
Neatkārtojama ir viņas dzejas lasīšana balsī, zinot savus dzejoļus no galvas. Tā martā dzimušo dzejnieku sarīkojumā Barikāžu muzejā viņa, citu starpā, norunāja divus dzejoļus, kas arī man likās vieni no labākajiem šajā grāmatā. Runa ir par dzejoļiem 8. un 15. lappusēs. Lūk, 8.lappuses dzejolis: „ir zirgi iejāti un pārvēršas par mašīnām.” / ir ceļi iedīdīti, pārvēršas par strupceļiem./ vārds ēd no rokas rāms / un nepārvēršas / vairs ne par ko. / man bail par mums, un vairāk vēl par tiem, / kas dzīvos pilsētās bez gadalaiku maiņām.”