Pēc nāves Bābelē 323. gadā pirms Kristus Aleksandra Lielā mirstīgās atliekas greznā gājienā tika nogādātas uz Ēģipti, lai tiktu apbedītas Aleksandrijā, kur tās palika izstādītas aptuveni sešsimt gadu. Aleksandra mauzolejs tika uzskatīts par pasaules brīnumu. Vairāki Romas imperatori, tostarp Jūlijs Cēzars, Augusts un Karakalla, devās svētceļojumā uz to. Tomēr pēc virknes zemestrīču, ugunsgrēku un karu Aleksandrija panīka, un kaps pazuda. Neraugoties uz neskaitāmiem izrakumiem, tas tā arī netika atrasts.

Zemūdens klintīs Nīlas deltā kāds nirējs atrod neparastas formas rotaslietu ar visai nepārprotamu simbolu uz tās — sešpadsmitstūru zvaigzni, kas liecina par piederību Aleksandram Lielajam. Atradums ir savāds, jo saskaņā ar vēstures liecībām ne imperators, ne viņa karavadoņi vai piederīgie nekad nav bijuši tuvumā šai vietai, — vienīgi, ja nu mītiskais Aleksandra mirstīgo atlieku ceļojums zelta sarkofāgā atbilst īstenībai… Izbijušais arheologs Daniels Nokss ir gatavs pārbaudīt savu versiju, taču izrādās, viņam ceļā stāsies ne tikai stūrgalvīgi ierēdņi, naudas vara un paša pagātnes rēgi — leģendām apvītā karavadoņa īstā apbedījuma vieta interesē vēl kādu ļoti apņēmīgu ļaužu grupu un nebūt ne arheoloģiska fakta, zelta vai dārglietu dēļ…