Jana Frīdmane 28.03.2010 21:38

Šī ir tāda smieklīga, traka un sāpīga dzeja prozā par mīlestību un par to, kā „izrāpties no purva”, kad attiecības jau beigušās, bet mīlestība vēl dzīva.
Romāna (vai poēmas?) fabula ir ģeniāli vienkārša: mīlestība – nekatrā vai divdzimumu būtne Amo – nolaižas no debesu augstumiem, lai paskatītos, kā cilvēki rīkojas ar tās dāvanām. Pamanot zem vīģes koka sēžam Adu un Īvu, Amo vēlas noklausīties, ko „saldais pārītis” dūdo. Un nonāk šausmās, dzirdot, cik ļaunus, cietsirdīgus vārdus viņi viens otram saka.
Adas un Īva attiecības ir beigušās. Viņi netiek galā ar saviem pārdzīvojumiem. Amo nākas pielikt ne mazumu pūļu, lai vadītu viņus uz mieru un mācītu piedot – otram un arī pašiem sev.
Rakstniece par „aplamo mīlu” tiešām zina visai daudz. Neuzticība, greizsirdība, gluži sadzīviskas „rīvēšanās”, tas, ko vīrietis un sieviete sarunā viens otram, kādus trakumus sastrādā un ko pie tam domā – visa attiecību veiksmīgas izjaukšanas „panorāma” tiek parādīta visā savā nepievilcībā. Tajā pašā laikā romānā jūtama liela sāpe – gan Adas, gan Īva, gan mīlestības – Amo, gan autores pašas – par to, ka cilvēki spējīgi tā sabojāt sava mūža lielāko dārgumu – mīlestību.
N.Ikstena ļoti centusies būt taisnīga arī pret vīriešiem. Adas „pirmsmēnešreižu sindroma” ālēšanās balansē uz farsa robežas. Godavārds, nepazīstu nevienu sievieti, kam tā „brauktu jumts” PMS laikā. Toties „īsto veču” „dziļi saturīgās sarunas” pie pudeles – naglai uz galvas!