Aivars Eipurs 01.06.2010 10:15

Nepierasti, ka sērijā „Lata romāns” iznāk igauņu vēl pavisam jaunā dzīvā klasiķa Andrusa Kivirehka darbs. Cerēsim, ka turpmāk šajā sērijā varēsim lasīt arvien vairāk augstas raudzes darbus. Šajā grāmatā mēs pat nedaudz apjuksim no tā, kā dzīvi, mums daudzmaz radniecīgi kāda igauņu pagasta personāži veikli sajaucas ar folkloras tēliem, pie tam, ne jau ar tiem pierastākajiem, bet ar zīdējiem, saltkrupjiem, pūķiem, ķēmiem un vilkačiem. Tādēļ sākumā nemaz tik raiti nelasās.Uz grāmatas vidu jau pierod. Smiešanās gan ir no paša sākuma. Gandrīz visizteiktākā grāmatas varoņu nodarbe ir zagšana, tā tiek kariķēta visneiedomājamākajos veidos. Gandrīz katram ir pa piemājas pūķim. Daži var pārtapt par vilkačiem vai transformēties kaut kā citādi. Pat šķietami stulbākais tēls, kalps Jāns, kas romāna sākumā ir saēdies ziepes un gandrīz nosprāgst, romāna beigās iegūst zvēra spēku, jo ir ticējums, ka ja Andrejdienā ar dievmaizīti, kas iebāzta bises stobrā, iešauj pa baznīcas durvīm, tad šāvējs top par meža zvēru! Tas spars gan nav uz ilgu laiku, vēlākais otrā rītā viņš saplok kā tukšs maiss. Jāns nu piepilda vairākas vēlēšanās, tostarp, piekauj saimnieku un ...atkal saēdas ziepes, uzkozdams virsū pāris sveces, jo kā zvēram viņam no tā slikti nepaliek.Bet ko tālāk? Tikko minētais piemērs ir gandrīz vai vienīgais gadījums, kad ticējums tiek izstāstīts, pārējās lietas notiek kā pašas par sevi saprotamas, autors pieņem, ka lasītājs ir gudrs. Ja kāds grib meklēt norisēm dziļāku pamatu, lai iet un meklē tautas garamantu krātuvēs. Tā studenti arī darot, pētīdami autora daiļradi.Grāmatā kūsā viltība un atjautība, arī naids un pat mīlestība. Daži igauņi to ir uzņēmuši pārāk nopietni un ir dusmīgi uz autoru, bet vairākums ceļ vai debesīs tāpat, kā citas Andrusa Kivirehka grāmatas.