Aivars Eipurs 04.10.2010 14:30

Tagad, kad iznākusi Ingas Žoludes jau otrā grāmata „Mierinājums Ādama kokam”, sameklēju pirmo – romānu „Silta zeme”. Romāns man patika labāk, arī tādēļ, ka nebija jāmeklē kā stāstu grāmatā, vai lasīt pēc kārtas vai izmeklēti. Piesaistīja jau no sākuma un vairs neatlaida. Stāsts par „ģimenīti” un tās kolīzijām: par Līvu, Andrē, Danielu un Nelliju, pietuvinātajiem Vū (Veroniku) un Albēru, kā arī mājkalpotāju Salliju, kura visbiežāk pagatavo aknas, ar kurām Vū ir uz Jūs. Daniels un Nellija abi ir psihiski pamatīgi slimi, taču tas netraucē Danielu un Vū apzīmēt par trakajiem Vū brāļus Žanu un Žaku. Daniela un Nellijas vecāki Līva un Andrē uz šī fona ir daudzmaz normāli ( pierastajā nozīmē), taču viņu normālības augļi ir abi bērni, kuri paši nav nekādas „dāvaniņas”, taču savus bērnus viņi saprot kaut kā iluzori – kā jau vecāki to daudzreiz mēdz. Labi ir tas , ka viņi daudzējādā ziņā izturas pret tiem kā pret normāliem, smagākos gadījumus saucot vienkārši par lēkmēm. Orientēties situācijā lasītājam palīdz dienasgrāmatas, Andrē ir pat veselas divas – viena ir slepenā, jo parasts, ka vieni tiek klāt otru dienasgrāmatām. Daniels ar Nelliju pat pajoko, tīšām atstādami kārdinošā vietā dienasgrāmatu, kurā ierakstīts, ka viņi vēlas nogalināt abu māti. Lasot redzam, ka vēstītājs Daniels nepieskaitāmības stāvoklī ir gandrīz visu laiku. Man palīdz dzīvē novērotais, kas man nereti liek teikt: „Katrs no mums ir traks, tikai katrs savā veidā”. Veidi atšķiras tikai ar to, vai šis trakums sabiedrībā ir pieņemts un legāls (kā, piemēram, smēķēšana), nelegāls vai pieder tabu zonai.
Nosaukums „Silta zeme” gan izskatās aiz matiem pievilkts un vismaz man īsti ar romānu nesasaucas. Tāpat vāka zīmējums, kas ļauj domāt, ka grāmatā būs attēlots skandināvu zemnieku raupjums. Vai es būtu izlasījis šo grāmatu arī tad, ja to būtu sarakstījis kāds franču rakstnieks? Iespējams. Drīzāk jā, nekā nē. Taču latviešu literatūras procesa kontekstā interesentiem šo grāmatu sirsnīgi iesaku izlasīt. Pašu latvisko (izņemot to, ka darbs sarakstīts latviski) tur neatrast. Darbība gandrīz visu laiku notiek Parīzē, lai gan tam nav nekādas nozīmes. Teritorijas iezīmēšanai dažas reizes pieminēta Triumfa arka, vienreiz Svētās Sirds baznīca un Monmartra, Invalīdu nams, Luvra un Eifeļa tornis; nopirkts kāds kruasāns. Ja tas ir vienā teikumā, kā šeit, tad liekas, ka viss kārtībā, bet ja tas ir izkaisīti, tad tik tikko pamanīsi. Bet tas izskaidrojams ar vēstījuma stilu, ar galveno tēlu psihisko stāvokli – viss notiek emocionālajos stāvokļos, kas projicējas darbībā, fantāzijās un halucinācijās, kas, saprotams, šeit par tādām netiek apzīmētas. Īsi sakot, varoņi ir galīgi „crazy”, (diagnozes nosaukt neriskēšu), bet autore – galīgi talantīga.