Aivars Eipurs 29.04.2011 18:34

Patiesībā tie ir stāsti pārmaiņus ar novelēm, kas vairāk nekā gadsimta garumā tapuši Igaunijā zem 21 rakstnieka spalvas. Acīmredzot tie ir visai hrestomātiski, ja jau tieši šie te ievietoti, taču apgalvot to nevar. Varbūt gadījuma raksturs, ko noteikusi arī tulkotāju gaume. Daļa autoru ir vairāk pazīstami, citi man nezināmi, taču vienu stāstu jau padomju laikā krieviski lasīju ar lielu baudu. Tas ir Arvo Valtona „Vīrs ar zaļo mugursomu”(1967). Tolaik tas likās īsti „ass” stāsts. Taču laiks ir mainījies, un to adekvāti varam uztvert, tikai skatoties uz to hronoloģiski. Tiesa, arī šodien nav pieņemts stacijā uzkāpt ar kājām uz sola, izvilkt grāmatu un sākt skaļā balsī lasīt. Kāds vācu dzejnieks man teica, ka viņš esot to darījis nesankcionēti kādas desmit reizes, proti, veicis improvizētu savas dzejas lasījumu publiskās vietās, tostarp sabiedriskajos transporta līdzekļos. Pie mums to nedara, vismaz stihiski ne. Protams, Valtona stāstam ir arī spēcīga politiska nokrāsa, un padomju gadi nav vienīgie, kad šādi brīvdomātāji izdarīgiem ierēdņiem sagādā rūpes.
Tōmasa Vinta stāstā „Tik negaidītā un neērtā nāve” (1983), šķiet, ir rakstīta aizvainojumā pret sievietes atvēsumu, ja pieļaujam, ka autoru uz to vedinājis kas personisks. Galvenais varonis ir rakstnieks. Žēlošanās par sievietes uzvedību literatūrā nav pārāk bieža. Taču stāsts ir gana meistarīgs un smeldzes pilns. Ievērojams ir Frīdeberta Tuglasa stāsts „Popitis un Huhū” (1901), kur suņa saimniekam kādu dienu neatgriežoties mājās, uzsākas suņa Popita apjukums starp sapni un īstenību, kurā piedalās arī no būra ārā tikušais pērtiķis Huhū.