Aivars Eipurs 30.04.2011 12:26

Divi vīri satiekas naktī. Kaimiņi. Nosaukuši viens otram savus vārdus – Trunds Sanders un Larss Haugs – viņi apjēdz, ka ir labi pazīstami, tikai pēdējo reizi ir redzējušies pirms pusgadsimta, būdami desmitgadīgi zēni. Ja šī grāmata ir dzīve, un tāda tā ir savā skaistumā un skarbumā, tad dzīvē viss notiek vēl daudz neticamāk nekā citā grāmatā. ”Šis ir tas pats Larss, kaut gan pēdējo reizi es viņu redzēju, kad viņam bija desmit gadi, un patlaban jau viņam bija pāri par sešdesmit un, ja tas būtu rakstīts kādā romānā, tas mani saērcinātu. Diezgan daudz taču esmu jau lasījis, it īpaši beidzamos gadus, bet agrāk arī, nudien, un esmu pārdomājis izlasīto, un tāda veida sagadīšanās daiļliteratūras grāmatās šķiet piemeklēta, modernajos romānos jau nu katrā ziņā, un man tam ir grūti noticēt. Dikensam tas varbūt būtu izdevies, bet, kad cilvēks lasa Dikensu, tad lasa garu stāstu par pasauli, kuras vairs nav, kur beigās visam ir jāsaskan kā vienādojumā un kur līdzsvaram, kas reiz bijis iztraucēts, ir jāatjaunojas, lai dievi varētu pasmaidīt.”
Trunds šķetina savu atmiņu kamolu un mēs izsekojam toreiz vēl zēna attiecībām ar savu tēvu. Pamīšus ar šodienu, mēs iegūstam rāmu, taču spēcīgu stāstījumu. Šo grāmatu lasot, es vēl vairāk nekā citreiz sajutu grāmatas papīra saistību ar mežu. Tāda nenovēršama harmonija, sākums un beigas.