Aivars Eipurs 25.11.2010 11:30

Samērā īsā laikā latviešu lasītājs ir ticis arī pie šī detektīvtrillera trešās, pēdējās daļas. Man šī grāmata patika gandrīz vislabāk, tāpat kā intriga pirmajā daļā. Lai arī tēma nemaz nav tik pateicīga. Sākumā mēs gaidām, kā atrisināsies situācija, kad tēvs un meita (Aleksandrs Zalačenko un Līsbeta Salandere) pēc otrās grāmatas asiņainajiem beigu notikumiem atrodas slimnīcā blakus palātās ar cerībām ne tikai atveseļoties, bet arī vienam otru pēc iespējas ātrāk nogalināt. Taču viss romāns ir vērsts uz gatavošanos tiesas procesam, kuram vajadzētu Līsbeti vai nu attaisnot vai pazudināt. Neskatoties uz to, ka Līsbeta savu traģisko pusaudzes gadu rezultātā ir galēji nesabiedrisks cilvēks ar skaidri nojaušamu empātijas trūkumu, pateicoties galvenokārt Mikaela Blumkvista nesavtībai, sarodas diezgan daudz cilvēku, kas darbojas Līsbetes attaisnošanas labā. Viņu attaisno, bet viss vēl nav galā, viņai nāksies liecināt citās tiesās pret tiem, kas uzstājās pret viņu, un nu ir apsūdzēti paši – par šīm tiesām gan romāns vairs nevēsta. Triloģija beidzas ar to, ka Līsbeta tomēr savu iespēju robežās dažas attiecības atjauno. Un vēl ir viena cīņa – divkauja uz dzīvību un nāvi...
Šajā romānā netrūkst papildintrigu. Man patika arī hakeru savstarpējā sazināšanās datorā un savstarpējā izpalīdzība – ne vienmēr par samaksu.