Aivars Eipurs 15.04.2011 12:52

Skaists un gaumīgs, lai arī attiecīgi uz jautājumu vedinošs akcents, ir Edvarda Koleja Bērna-Džonsa (1833 – 1898) gleznas „Merlina savaldzināšana” reprodukcija uz romāna pirmā vāka.. Varbūt tāpēc man romāna nosaukums, neskatoties uz skrūvju pieminēšanu, dīvainā kārtā vispirms vairāk atgādināja par mitoloģiskajiem milžiem titāniem, nevis par metālu titānu. Ar nepacietību grasījos uzzināt, vai Māra Bērziņa romāns „Titāna skrūves” tiešām ir romāns vai arī tas ir tikai stāstu apkopojums, kāds mēdz būt raksturīgs prozaiķiem, kuri romānistikā vēl nav „iesituši roku”. Izlasījis nospriedu, ka romāns gan. Ir žanra skelets – Varis ar savu irdeno mugurkaulu (autors gan ievadā, gan pēcvārdā norāda uz sava lolojuma nepretenciozo kredo) – kā arī sižeta attīstība. Nenoliedzami, tas ir kamerstila romāns, kas gan nesniedz mums ainu par šodienas procesiem Latvijā, taču labi atbilst romānam, ko varētu turēt aiz atslēgas mazajā sentimentālā romantisma kambarī.
Romāns ir spilgts intraverta vīrieša portrets. Šādu iespaidu pastiprina arī tas, ka lasītājs tā arī nedabū zināt romāna varoņu, tostarp paša Vara, ārējo izskatu. Galvenie tēli Varis un Dina (Varis gan daudz galvenāks) „dabonas”, par spīti komiskajām peripetijām. Nopietnībai piederas tikai Vara „mirkļa vājuma” dēka ar Dinas draudzeni Sanitu, kuras vīru Pēteri cirkā iluzionists ir pārvērtis par motociklu, un viņa vairs it kā nav.
Kā nepilnību var uzskatīt Vara mammas „nolikšanu pie ratiem”. Autors viņu ir „nolicis” Austrālijā. Lai gan sākumā Bērziņš piemiņ viņas bažas par dēla dzīvošanu vienatnē, taču visa romāna garumā, kur taču tik liela vieta viņas cerību attīstībai, viņai vairs nav vietas, beigās vien pieminot, ka viņa turpina vadīt fermu Austrālijā. Autors iztiek , tiesa, ar ezotērisko Dinas muterīti Astrīdu, kuras mošanās no komas slimnīcas nodaļā vannā, kur viņu uz brīdi piemirsis apmeklētājs, „deminutīvu večuks” Jānītis, vien ir ko vērts, tāpat kā Vara mošanās pēc indīgas sēnes apēšanas –izklāsts nepārprotami mērojas spēkiem ar Karlosa Kastaņedas grāmatās lasīto.
Lai gan man ne visai patīk paralēlās līnijas jeb romāniņi romānā, prelīdes ar vecā zvejnieka stāstiem šajā romānā ļauj brīnišķi atvilkt elpu starp nodaļām, kuras pašas par sevi nenogurdina, īpaši, ja lasa izgaršojot, bez steigas. Jā šķiet, prelīdes arī mudina nesteigties. Tikai viena no prelīdēm, precīzāk, 10-tā, kur zvejnieks stāsta par „čali”, kurš aizgājis dzīvot viens pats mežā, man šķita vājāka. Neskatoties uz to, ka tā sākas ar smalko sieta žogu, kuru salokot var ielikt kabatā, un ar kura palīdzību zvejnieks norobežojas no pārējiem kroga apmeklētājiem –tikai uz brīdi.
Kas attiecas uz „deminutīvu večuku”, Jānītis ir Dinas un Astrīdas kaimiņš, izcils raksturtēls, kurš pilnīgi jebkuru teikumu piebārsta ar pamazināmajiem vārdiņiem. Viņam ir arī neviens vien dziļāks domu gājiens, kā, piemēram, šis: „Smadzenītes ir ļoti smalciņa lietiņa. Man liekas, ka smadzenītes ir kā dvielītis. Ja uzliesi virsū tintīti, tā izžūs, bet pleķītis paliks.Ja saslapināsi ar ūdentiņu, kādu laiciņu tās būs slapiņas, taču drīz vien izžūs un nekas nepaliks. Daudziem cilvēciņiem ūdentiņš neizžūst nekad, jo visu laiku tiek pieliets klāt. Pilna galviņa ar ūdentiņu. Tad jau labāk liet tintīti, lai paliek kāds pleķītis. Visādīgu krāsiņu tintītes un tušiņas var nopirkt rakstāmlietiņu veikaliņā.”. Tikko citētais it kā neviļus pieskaras arī identitātes meklējumiem, kas raksturīgi Vara tēlam, jo romānā divas reizes viņš balansē pa naža asmeni. Viena reize ir tā pati ar indīgās sēnes apēšanu, bet otra – kad viņš nevarēdams atgaiņāties no darbabiedra uzmanības, izdomā savu dvīņu brāli Eduardu, kam vārda diena vienā dienā ar Vari un pats gandrīz nojūdzas sakarā ar personības dubultošanos.
Ārpus teksta palicis autora aksiomātiskais protests pret pārāk racionālo pasauli – tas tāpat ir skaidrs, jo par to nav ne vārda. Šeit toties spilgti parādās viena no romantisma pamatpazīmēm – tā ir īpaša attieksme pret apkārtējo pasauli; sauksim to par romantisko ironiju, kas ļauj indivīdam it kā pacelties pāri savam laikam un ierobežojošajai, profānajai telpai.