Aivars Eipurs 30.04.2011 13:56

Vismaz divās no šeit iekļautajām trim latviskām dziesmuspēlēm jeb mūzikliem latviskā garā dramaturģe stiprina mūsu tautas garu un uzņēmību, mākslinieciski atjaunojot vēstures liecības gan par Priekules Ikaru tāda paša nosaukuma lugā, gan par Tobāgo apgūšanu hercoga Jēkaba laikā lugā „Tobāgo!”, kaut uz brīdi ļaujot latviešiem papriecāties par savu, parasti lielvalstīm raksturīgo, koloniālo tvērienu. Šī luga visai traģiski sabalsojas ar mūsdienu latviešu izbraukšanu uz ārzemēm. Teātra kritiķe Guna Zeltiņa raksta, ka „Māra Zālīte šobrīd ir vienīgā, kas tik veiksmīgi apvieno sakrālo ar profāno, komerciju ar mākslu, pieprasījumu ar piedāvājumu. ”Tobāgo!” piemīt visas nacionālā un internacionālā hita iezīmes.” Luga uzrakstīta ventiņu izloksnē.
Bet „Priekules Ikarā” muižas kalējs Toms, ar pašdarinātiem spārniem laižoties no baznīcas jumta, nolidojis divas jūdzes un iekritis purvā ar lauztu kāju. Viņš jautā slavas alkstošajam baronam Korfam: „Vai tiešām es būtu pirmais, kurš lidojis?”
Uz ko Korfs saka: „Nē, bet tu esi pirmais, kurš nav nosities! Mēģinājuši ir Lobsingers no Nirnbergas...Kāds portugālis...Viens francūzis...es pašlaik nevaru atcerēties, kā viņus sauca... Rjažkas strēlis Serovs ir mēģinājis! Ķīles profesors Georgs Pašs! Tie ir tie pēdējie, kas ir ...nositušies. Lai Dievs mielo viņu dvēseles! Bet te ir viens, kas ir lidojis un palicis dzīvs! Un tas ir manas muižas kalējs!
Dzīve ir pārsteigumu pilna. Lugā „Še tev Žūpu Bērtulis”, kurā izmantoti citāti no citu autoru darbiem protagonists triumfē: ”Tukša muldēšana ir, ko mācītājs runā! Kas es tāds Žūpu Bērtulis debesīs netikšot! Re, kā tiku gan!”