Aivars Eipurs 26.04.2011 15:40

Vili Lāci, kāpēc mēs tev piedodam tieši tādā veidā? Kas ar mums? Taču – par visu pēc kārtas.Man jau kopš bērnības ir paticis lasīt lugas kā literārus darbus, labi zinot, ka autori, cerot, vai, kā Māras Zālītes gadījumā, labi apzinoties, ka viņu lugu uzvedīs, varbūt nedaudz grēko pret to kā pret literāru tekstu, dodot kādu shematisku vai akcentētu mājienu režisoram, nemaz nepadomādami par lasītāju. Lai nu kā, beidzot pie lasītājiem ir nonākuši Māras Zālītes arī šie seši jau uz skatuves uzvestie dramatiskie darbi divās grāmatās. Vienā no tām ir drāmas, otrā dziesmuspēles. Grāmatā „Trīs drāmas” apvienotas skatītāju slavētā, pēc Gētes Fausta motīviem rakstītā „Margarēta”, pēc Ibsena „Pēra Ginta” motīviem rakstītā „Pērs Gints nav mājās”, kā arī dokumentos balstīta drāma par Viļa Lāča dzīvi „Lācis”. Luga par Lāci manī raisīja vislielāko interesi, kaut vai tāpēc, ka pirms nedēļas nesen biju Rakstniecības muzejā uz Andrievam Niedram un viņa 140. dzimšanas dienai (kas gan jau bija 8.februārī) veltīto pasākumu, kur izdzirdēju un pats sev radīju ne mazums jautājumu arī Viļa Lāča sakarā. Tas, ka attiecīgajā vakarā kaislības Niedras un viņa politizētās dzīves dēļ virmot virmoja, bija tikai dabiski. Augstākajā mērā dīvaini bija tas, ka, kā izteicās vakara vadītāja, iepriekš, Vilim Lācim veltītajā pasākumā visi tikai visu noklausījušies, piecēlušies un rāmi aizgājuši. Mans pirmais jautājums tad arī būtu – kā tā? Citi jautājumi: Vai kaut matiņš būtu nokritis no zvejnieka dēla Oskara Kļavas galvas, ja Vilis Lācis mūsdienās taptu nosodīts? Vai tiešām latviešu mūsdienu gļēvums ir tik visaptverošs, ka to var noturēt par piedošanu Bībeles izpratnē, sev to pierakstot kā tikumu?
Lugā Māra Zālīte, manuprāt, Vili Lāci aizstāv. Arī epizode ar atteikumu palīdzēt Emīlijai Benjamiņai, kas salikta vienkop ar lielo Lāča ģimenes traģēdiju – ar dēla Olīša iekrišanu lifta šahtā – par to liecina. It kā Lācis momentā taptu sodīts, un Benjamiņa uzreiz metas pie Lāča viņa bēdās. Vēlāk viņa mierina sevi ar to, ka viņas izsūtījumu ir parakstījis cits cilvēks. Taču tā ir acu aizmiglošana sev pašai. No lugas atmiņā paliek Lāča brālēns Elmārs Briedis savā bezsirdīgumā, kā arī skolotājas Ieviņa, kas transformējas briesmu priekšā, un tas, ka viņa ļāvusies visiem trīs brāļiem Lūšiem, atentāta pret Lāci plānotājiem, tikai sagatavo augsni tam, ka viņa vēlāk saplūst ar varas mašīnu. Īsti nepārliecina piekabinātais mistiskais fināls ar dažu tēlu dzīvošanu vēlvienreiz, jo citādi luga taču ir reālistiska. Cits paņēmiens tai pašai realitātei lugas beigās kā deus ex machina?