Feļetoni

  • Autors
    Egils Līcītis
  • ISBN
    9789984827889
  • Izdevniecība
    Lauku Avīze
  • Gads
    2011
  • Lappuses
    256
  • Iesējuma veids
    Mīkstie vāki (205mm x 145mm)
Lasītāju vērtējums:
Ekspertu vērtējums:
Cena: Ls 3,11 Reģistrējoties: Ls 2,80

Pirkt

Egils Līcītis ir pašlaik populārākais paradoksu meistars un smējējs latviešu žurnālistikā, vienīgais feļetonists mūsdienu presē. Zīmīgi, ka "Latvijas Avīzē" (tolaik "Lauku Avīzē") viņš sāka strādāt 1988. gada 1. aprīlī, sākumā kļūstot par korespondentu parlamentā. Ar tur sakrāto informācijas bagāžu varēja kļūt par pētnieciskās žurnālistikas vai kāda TV šova zvaigzni. Bet nē. Vai nu nepietiekama svarīgā mērķa apzināšanās vai, ticamāk, īpašā vide, kurā 12 gadus nācās aizvadīt dienas, pagrieza Egila ceļu uz feļetonu. Jo nevar katru vakaru skatīties absurda teātra izrādes, neļaujoties tām sagrozīt domāšanu. 2001. gadā top pirmais feļetons, un no tā brīža praktiski katru dienu vēl, vēl un vēl viens. Par to tagad priecājas ļoti daudzi "Latvijas Avīzes" lasītāji un bieži teic, pat sūta rakstītus pateicības  vārdus.
Par prieku viņiem un daudziem citiem ir tapusi šī grāmata – gan tikai neliela daļa no Egila sarakstītā mūsu visjaunāko laiku vēstures īsā kursa. Lai vieglāk būtu atsvaidzināt atmiņā notikumus, feļetoni sakārtoti apgriezti hronoloģiskā gadu secībā – atpakaļ "treknajos gados".
Ar Egila Līcīša  humoru lieliski sadzīvo Ērika Oša karikatūras. Abi savas domas raida vienā frekvencē.


  • Aivars Eipurs 29.04.2011 18:08

    Šī ir vajadzīga feļetonu grāmata, kas ataino pēdējo gadu nebūšanas Latvijas politikā un priecēs arī tos, kuri nelasa „Latvijas avīzi”, kur šie feļetoni, tikai vēl daudz kuplākā skaitā, bijuši lasāmi. Es gan šo avīzi laiku pa laikam lasu, galvenokārt intervijas, taču šos feļetonu ar retiem izņēmumiem baudu tikai tagad, grāmatas formātā. Izdevums ir sakārtots no 2010. gada atpakaļgaitā līdz 2007. gadam, un beigās piepulcējot vēl pa pārītim no 2006., 2005., un 2004.gada. Lieliski to ilustrē vecmeistara Ērika Oša karikatūras, kurš laikam palicis pēdējais ierindā no leģendārās padomjlaiku „Dadža” karikatūristu plejādes.
    Nesaku, ka patīk viss, reizēm tikai kāda rindkopa, reizēm kāds feļetons vispār īsti netiek uztverts. Taču ir arī lieliskas odziņas, un tā katram lasītājam tiek pēc viņa gaumes un spējām. Daži piemēri. „”Vai tas ir Baltais nams?” – skolotājai ievaicāsies vēstures priekšmetā gudrākais zellis, bet viņa puisēnam noglāstīs galvu un atbildēs- „Nē, dēliņ, tā ir „Krusttēva Baraka būda.” Vai arī : „Kaut neko tādu Andris (Piebalgs –A.E.) nepaveiks, amats, lai arī grūts un atbildīgs, ir ļoti pagodinošs. Kad delavari Piebalgu dēvēs par dāsno roku, mēs viņu zināsim kā Mūsu Cilvēku Āfrikā.” Vai: „Ar bezgala plašo redzesloku un enciklopēdisko erudīciju apveltītais Lapsa (Lato Lapsa –A.E.) savā Baltijas ekrānā aplūkojis bijušās prezidentes roku un pārsteigts konstatējis, ka tā pārtīta ar avīzes „Čas” dāvāto balvu „2000 gada labākajam cilvēkam” – firmas „Rado” pulksteni. Sev par šausmām, iespējams, uz Vīķes-Freibergas kājas viņš atradis vēl otru pulksteni!” Taču, izlasot vienu vai otru teikumu, jums priekšstats neradīsies, būs jālasa viss. Priecē arī tas, ka allaž ir zināms, ka lappuses apakšā tas beigsies, jo feļetoni, kā jau avīzes rubrikai rakstīti, ir vienāda garuma
    Grāmatas sākumā autors norāda, ka tā nav rakstīta ar asinīm, bet izmantots grafīts.
    .

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji

Pirktākais kategorijā

Jaunākais kategorijā