Aivars Eipurs 29.04.2011 18:08

Šī ir vajadzīga feļetonu grāmata, kas ataino pēdējo gadu nebūšanas Latvijas politikā un priecēs arī tos, kuri nelasa „Latvijas avīzi”, kur šie feļetoni, tikai vēl daudz kuplākā skaitā, bijuši lasāmi. Es gan šo avīzi laiku pa laikam lasu, galvenokārt intervijas, taču šos feļetonu ar retiem izņēmumiem baudu tikai tagad, grāmatas formātā. Izdevums ir sakārtots no 2010. gada atpakaļgaitā līdz 2007. gadam, un beigās piepulcējot vēl pa pārītim no 2006., 2005., un 2004.gada. Lieliski to ilustrē vecmeistara Ērika Oša karikatūras, kurš laikam palicis pēdējais ierindā no leģendārās padomjlaiku „Dadža” karikatūristu plejādes.
Nesaku, ka patīk viss, reizēm tikai kāda rindkopa, reizēm kāds feļetons vispār īsti netiek uztverts. Taču ir arī lieliskas odziņas, un tā katram lasītājam tiek pēc viņa gaumes un spējām. Daži piemēri. „”Vai tas ir Baltais nams?” – skolotājai ievaicāsies vēstures priekšmetā gudrākais zellis, bet viņa puisēnam noglāstīs galvu un atbildēs- „Nē, dēliņ, tā ir „Krusttēva Baraka būda.” Vai arī : „Kaut neko tādu Andris (Piebalgs –A.E.) nepaveiks, amats, lai arī grūts un atbildīgs, ir ļoti pagodinošs. Kad delavari Piebalgu dēvēs par dāsno roku, mēs viņu zināsim kā Mūsu Cilvēku Āfrikā.” Vai: „Ar bezgala plašo redzesloku un enciklopēdisko erudīciju apveltītais Lapsa (Lato Lapsa –A.E.) savā Baltijas ekrānā aplūkojis bijušās prezidentes roku un pārsteigts konstatējis, ka tā pārtīta ar avīzes „Čas” dāvāto balvu „2000 gada labākajam cilvēkam” – firmas „Rado” pulksteni. Sev par šausmām, iespējams, uz Vīķes-Freibergas kājas viņš atradis vēl otru pulksteni!” Taču, izlasot vienu vai otru teikumu, jums priekšstats neradīsies, būs jālasa viss. Priecē arī tas, ka allaž ir zināms, ka lappuses apakšā tas beigsies, jo feļetoni, kā jau avīzes rubrikai rakstīti, ir vienāda garuma
Grāmatas sākumā autors norāda, ka tā nav rakstīta ar asinīm, bet izmantots grafīts.
.