Jana Frīdmane 28.03.2010 21:43

Ingas Ābeles romāns visdrīzāk ir – par dzīvēm, kas pārklājas. Par to, kā viena cilvēka izvēle, lēmumi, rīcība ietekmē tos, kas atrodas viņa tiešā tuvumā ,savukārt ietekmējot šo cilvēku atbildes reakciju .Iesviežot akmeni rāmā ūdenī, apļveida viļņi vēl krietnu brīdi izplatās ap kritiena vietu, arvien tālāk saviļņojot ūdens virsmu. Cilvēku dzīvēs šāda reakcija var turpināties gadiem, pat gadu desmitiem ilgi.
Ieva, jau tuvodamās pusmūža gadiem, pārskata vecās vēstules un dienasgrāmatas, un aizsūta brālim īsziņu: „Izrādās, mēs esam dzīvojuši!”
Patiešām, cik tad daudz laika cilvēks veltī pārdomām par to, ko, kā un kāpēc viņš darījis savā mūžā? Dzīvo tik nost! Skrien ar pieri sienā, salaužot gan savu, gan citu ļaužu dzīves. Nepaspēj ne lāgā apskatīties, kad jau pusmūžs (vai vecums) klāt. Nu ir laiks „savilkt bilanci”...
Neteikšu, ka man romāns būtu licies nereāls. Drīzāk – nejēdzīgs kā pati dzīve. Kā to ļaužu dzīve, kuri savā rīcībā vadās no plikām emocijām, nedomājot un nerēķinoties ar sekām.
„Grāmatu meitene”, kura iemīlas sev pavisam nepiemērotos vīriešos un vēlāk netiek galā ne ar viņiem, ne pati ar sevi? Pilnīgi ticams tēls. Puisis, kurš galīgi „nogājis no sliedēm” un dedzina savu dzīvi kā sveci no abiem galiem? Puspasaule pilna ar tādiem! Vīrs, kurš tā mīl savu bijušo sievu, ka gatavs viņai visu piedot, pat viņas vietā izdarīt slepkavību un sēdēt 15 gadus cietumā? Maz ticams, tomēr iespējams. Sevišķi, ja džeks karojis Afganistānā. Pa starpām visiem šiem trakumiem „prihvatizācijas” laiku atmiņas, Ievas mīļomes, vecāku un meitiņas Montas likteņi.
Dažs labs varbūt teiktu – tas ir stulbi, tā dzīvē nenotiek. Protams, stulbi, bet diemžēl notiek gan. Visi meksikāņu seriāli var iet gulēt! Vienīgi, atšķirībā no meksikāņiem, latviešu „seriālam” nav laimīgu beigu. Drīzāk – apcerīgas beigas. Vai, varbūt – cerīgas?