Šeit beidzas “Slēptajā braslā” un abās “Joldijas jūrās” vadītais ceļojums Baltijas 15.—17. gadsimta vēsturē. Kiprijona Tvirbuta jaunākie dēli Jons un Petrs iet katrs savu ceļu pie patiesības, — vai vienas saknes, viena zeme, arī lielzemju karaļu un karalīšu samīdīta, viņus novedīs vienuviet?

“Petrs Dirģēla “Baltijas triloģijā” ir aicinājis starp senatnes apdvašotiem vārdiem un notikumiem sameklēt un sadzirdēt katram savu paša dvēseli, un interesanta ir Dirģēlas attieksme pret cilvēka dabu: vājo un stipro, lokano un šaudīgo, lūstošo un nelokāmo.

Triloģija par cilvēka ceļu pie sevis, sevis atklāšanu, sevis izzināšanu, izdibināšanu: tā ir greznība, kas nevienā cilvēces vēstures posmā pilnībā nav piederējusi nevienam cilvēkam, tā ir greznība, ko nākas izcīnīt, atsakoties no daudz kā. Dirģēla ar pirkstu acī nevienam nebaksta, vien atgādina: cilvēks ir būtne ar brīvo gribu un griba ir salaužama, jā, bet vienīgi tad, ja cilvēks pats to pieļauj, ja ļaujas. Tāpēc brīvo gribu izvēlas nedaudzi, bet pārējie... Pārējie stāv malā. Golgātā. Rātslaukumā. Dzīvē.

Bet par tiem, kas nerimstas, sacer varoņteiksmas, evaņģēlijus, vienkārši stāstus. Par viņiem runā pie nometņu ugunskuriem. Par īstiem vīriešiem un stiprām sievietēm. Par tiem, kas mēs neesam, bet vēlētos būt. Varbūt rīt. Pagaidām lai mūsu vietā sevi plosa kāds cits. Viņš kaut kur cīnās ar kaut ko. Ar sliktajiem sevī un mūsos. Ar vienaldzību un tieksmi garāmiet.

Toties Dirģēla raksta. Joprojām. Un piebilst vienīgi: “Kamēr cilvēkam būs ienaidnieki, Dievs Tēvs nespēs būt kopā ar visiem.”

Kristīne Sadovska