Aivars Eipurs 15.03.2010 18:40

Es apbrīnoju autores darbaspējas un devumu, nemaz nerunājot par valodas pasiju. Vārdene ir un nav vārdnīca, kur arī viss ir no A –Z, taču cenšoties neizlaist neko. Turpretī šeit ir situatīvi liels vārdu krājums, kas radies no dažādiem avotiem „nejauši vairāku gadu garumā izrakstot uzmanību piesaistošus vārdus un meklējot to skaidrojumus”. Tautlietu vārdenē atrodas vārdi, kas attiecas uz 1)garīgiem priekšstatiem, 2) lietiskiem priekšstatiem, 3) sabiedriskiem un ģimeniskiem, mantiskiem priekšstatiem. Protams, te ir daudzas apakšnodaļas, sadalījums ir nosacīts, un grāmatā tas nepastāv, vienkārši autore tā vispārinājusi. Katram iepatiksies kaut kas, ko gribētos piesavināties un lietot. Man tā ir, piemēram, ar „uzcirsties uz deviņi”, kas nozīmē būt pilnīgā gatavībā kaut ko darīt. Ievadā autore savilkusi vienkop daļu no nozares pārstāvošiem vārdiem, un ir interesanti meklēt vārdnīcā, ko nozīmē viens vai otrs krāsas vai darba rīka nosaukums. Daudzas vārdenes vienības šodien liekas senas un pavisam dīvainas. Piemēram, „Tīkāt - pētīt, aplūkot, skatīt.” „Pārtīkāšana un izprātēšana ir pie ārstības vaijagā ( jā tieši tā, es nepārrakstījos –A.E.), ka skādes nenotiek!” ( Latviešu ārste, 118). Par vārdenes jēgu autore raksta: „Pārskatot savāktos vārdus, man bija jādomā par to, ko tie pārstāv. Vai tās ir tikai lietas un parādību zīmes vai kaut kas vairāk? Vārdi rada savu telpu. Kādus vārdus savāc, tāda tā telpa izskatās.”