Aivars Eipurs 14.05.2010 14:15

Dīrdre Monagana ir sešpadsmitgadīga meitene, kurai, tāpat kā daudzām citām viņas vecumā, vecāki neuztic vadīt mašīnu. Viņai ir draugs Džeimss un laba paziņa Sāra Madisone, kas tirgo saldējumu. Dīrdre ir arī talantīga – ja viņa pirms uzstāšanās no uztraukuma pavemj, viņa ar savu arfas spēli var uzvarēt nopietnā izpildītāju konkursā. Varbūt tas nebūtu izdevies, ja nez no kurienes nebūtu uzradies Lūks, zēns, kam konkursā Dīrdres priekšnesumā atļauj piespēlēt flautu. Viņš ir vecāks par Dīrdri un nemācās viņas skolā. Te viss arī sākas. Lūks Dilons ir no Viņiem – tā šeit sauc zemākās mitoloģijas pārstāvjus – visbiežāk fejas un viņām līdzīgos, gan sieviešu, gan vīriešu dzimtes, kas šajā fantāzijas romānā ņirb un ņudz. Viss ir tik dīvaini, ka, romānu pabeidzot, jums vajadzēs atgriezties pie prologa un vēlreiz uzzināt, kā zēnam Lūkam ļaunā feju karaliene atņem dvēseli. Vēlāk viņš ieradīsies Dīrdres dzīvē jau kā rētains slepkava – bez dvēseles, taču ar jūtām, kas ļauj iemīlēt Dīrdri.. Izrādās, ka arī Dīrdre nav vakarējā. Jau viņas omīte ir svaidīta feju zinībās, un viņa zina, ka pret Viņiem palīdz dzelzs. Bet Dīrdre – tā vienkārši – ir paranormāls bērns ar telekinētiskām spējām. Pie tam viņa ir „āboliņroce”, un pret tādiem cilvēkiem fejām ir respekts. Feju karaliene ir saniknota, ka Lūkam patīk Dīrdre. Karaliene ir pārliecināta, ka šādiem gadījumiem visos gadsimtos vienmēr jābeidzas nelaimīgi. Tāpēc briesmas draud gan Dīrdrei, gan viņas draugam Džeimsam, kam sāncenšos uz Dīrdres sirdi jāpacieš burvju zēns Lūks. Visbīstamākajā situācijā ir pats Lūks – dumpinieks, kurš uzdrošinājies spītēt karalienei...
Ir aizraujoši lasīt romānu, kurā figurē šāda satura īsziņas:
dzheims, man vajadzēja jau no saakuma buut pret tevi godiigai, bet baidiijos, ka saapinaashu tevi vai sachakareeshu muusu draudziibu.es pavadu daudz laika ar luuku & izskataas, ka iemiilos, zinu, tas ir traki un paaraak aatri, bet nevaru valdiities. vinjsh arii ir iepiits feju lietaas, bet veel nezinu, kaa. es lasu vinja domas-taa laikam ir mana jaunaa friikainaa speeja & es uzzinaaju, ka vinjsh nogalinaajis daudz cilveeku, es zinu, izklausaas murgaini, bet man shkjiet, ka vinju piespieda to dariit. vinjam jaanovaac arii mani, bet vinjsh to nedariis & man tagad bail, ka tas, kursh to visu kontrolee, izdariis vinjam kaut ko briesmiigu. nezinu, ko dariit. varbuut man vinjsh jaaglaabj. luudzu, nedusmojies, man vajag tavu paliidziibu.
Megija Stīvotera spējusi savā fantāzijā pārsteigt arī ar smaržām, krāsām un skaņām, kuras lasītājs piedzīvo gandrīz fiziski. Arī tas vairo šī romāna izredzes katrā nākamajā zemē, kur tas izdots.