Daudzu gadsimtu gaitā Latvijas teritorijā ir izveidojušās bagātīgas cimdu adīšanas, rotāšanas, valkāšanas un dāvināšanas tradīcijas, kas rod praktisku lietojumu arī šodien. Grāmatas “Latviešu cimdu raksti” autores lasītājus vēlas iepazīstināt ar cimdu adīšanas vēsturi un to nozīmi sabiedrībā.
Plaši aprakstīts, ka senajos laikos cimdi cilvēku dzīvēm bijusi liela nozīme. Ar cimdiem rokās latvieši strādāja (darba cimdi) un īpaši greznojās (goda cimdi). Cimdu forma, valkāšanas ieražas, darināšanas tehnikas un rotāšanas veidi gadsimtu gaitā piedzīvojuši arī būtiskas izmaiņas. Autores grāmatā ir plaši aprakstījušas par cimdu adīšanu Latvijā, tās bagāto vēsturi. Jau 6-8 gadu vecumā meitenes mācījās adīt, lai pūrā būtu vairāki desmiti, pat simti cimdu vairākos rakstos un krāsās, ko dāvināt savas dzīves nozīmīgākajos brīžos. Cimdus adīja no aitas vilnas dzijas, kuru krāsoja un tad šķetināja ar ratiņu. Katram Latvijas novadam senatnē bija savas raksturīgākās krāsas. Kurzemē tā bija balta, pelēka, sarkanā un mēļi zilā, Latgalē – sarkana, dzeltena, zaļa un balta, Vidzemē – balta, pelēka, gaiši brūna vai zaļa krāsa un Zemgalē – zaļā un brūnā toņa variācijas.