Aivars Eipurs 08.03.2010 09:44

Šīs grāmatas nosaukums drīzāk varētu būt „Ceļošana laikā – starp fiziku un jogu” Jo par jogu te nemaz tik daudz nav. Drīzāk jogi te pieminēti kā viedie, kas kaut kādā mērā jau prot apieties ar to, ko piedāvā šī grāmata. Grāmatā ir daudz atraktīvu piemēru, kas labāk palīdz pietuvoties fizikas atklājumiem un mīklām. Visai izplatītais joks par nokļūšanu kaut kur – ka no Rīgas uz Jelgavu es varu braukt arī, piemēram, caur Maskavu, šeit iegūst nopietna pieņēmuma statusu. Iespējams, ka kaut kāds sakars ar to un tāpēc tāda pievilcība un popularitāte ir arī filmai „Likteņa ironija jeb vieglu garu”. Grāmatā lieliski pasniegts „Bhagavadgītas” galvenais motīvs par princi Ardžunu, kas kaujas priekšvakarā pēkšņi zaudē drosmi un griežas pēc padoma pie kaujas ratu vadītāja Krišnas, kurš ir Dieva inkarnācija. Krišna atbild septiņsimt vārsmās, kurās ietverts viss dzīves iluzorums un dvēseles mūžība. Tagad es sapratu, kā nesen mirušais filozofs Aleksandrs Pjatigorskis, kuru arī man bija tā laime sastapt klātienē, tik ļoti varēja ar šo motīvu aizrauties. Mani, cita starpā, bieži nodarbinājis cits ar šo saistīts jautājums. Kā kara laikā drosme uzrodas? Arhetipiski? Taču atstāsim šo jautājumu, jo grāmatā „Joga ceļošanai laikā” ir vēl daudz kā interesanta. Šī ir grāmata par krustcelēm, kur kvantu fizikai un veselajam saprātam vairs nav pa ceļam, un fiziķu uzskati daudzējādā ziņā dalās. Tikai šķietami vienkāršs šķiet koncepts par to, ka kaut kas sāk eksistēt, tiklīdz to sāk novērot( novērotāja efekts), bet vienlaikus eksistē paralēlās realitātes, paralēlie visumi. Katrā ziņā, pēc šīs grāmatas izlasīšanas es ieguvu papildus skatījumu uz daudzām lietām. Kaut vai uz parasto metamo spēļu kauliņu un tā piedāvātajām varbūtībām.