Aivars Eipurs 15.05.2010 10:39

Vēl viena grāmata sērijā par aktuālāko pasaules kopsaucēju cilvēces attīstībā. Grāmatas sākumā autors noskaidro koordinātu asis, proti, šķietami objektīvi izsecina svarīgāko, ar ko tagad cilvēcei jānodarbojas, „visintriģējošāko tēmu intelektuālajā telpā”. Evolucionāro psiholoģiju un postmodernismu šodien pārspēj „integrālā koncepcija” jeb „Visaptverošā teorija”. Autors, zīmējumiem piepalīdzot, stāsta par iespējām cilvēkiem attīstīties. Grāmatas otrajā daļā viņš nonāks pie tā, ka milzīga nozīme ir meditācijas apgūšanai. Jums būs iespēja uzzināt, kas ir „bumerīts” un „mems”, un ar ko zaļais mems atšķiras no oranžā.. Ir kārdinoši šos jēdzienus ieviest savā leksikā un narcistiski diskutēt par to, kā mums iet. Ceru, ka tā man būs pēckonvencionālā integrācija, jo pirmskonvencionālā vairāk raksturīga jauniešiem, kas atbalsta lietas dumpīguma pēc, bet bez daudzmaz jūtama seguma, tādēļ jaunie kļūst par materiālu pieredzējušu vadoņu rokās un manipulācijās. Cita starpā, autors uzsver narcisma un ego lielo nozīmi. Tāpat viņš izsaka lielākas simpātijas Semjuelam P. Hantingtonam, nekā Frensisam Fukujamam, lieliem cilvēces sociālajiem teorētiķiem. Vilbers piedāvā loģisku sistēmu, kas var pielipt lasītājam, un tas var gribēt šādā veidā paust savu intelektuālo pārākumu. Taču, manuprāt, svarīgi ir atteikties no shēmas kā tādas un paņemt mazumiņu no katras grāmatas, un kāpēc gan ne arī no šīs? Cita starpā autors meklē zinātnes un reliģijas saskares punktus un iespējamo samierināšanu, kā arī skaidro, kāpēc reliģija neizzūd vispār.