Aivars Eipurs 30.04.2011 11:35

Pēc virsraksta spriežot, šī varētu būt viegli un ērti lasāma, gandrīz vai populārzinātniska grāmata. Patiesībā tā ir viena no grūtākajām, kas pēdējos gados nākušas priekšā. Uzmanīgu darīja jau Žila Delēza (1925-1995) vārds, otru autoru līdz šim nezināju. Fēlikss Gvatari (1930-1992) šeit dēvēts par teoretizējošu šizoanalītiķi. Grāmatā neuzzinām, kurš no viņiem abiem ko sarakstījis vai viņi abi visu kopā. To arī varēja sagaidīt, jo viņi pie viena ir arī dekonstruktīvisti. Zināms ir vienīgi tas, ka šī grāmatā ir abu kopdarba triloģijas trešā daļa, kurā viņi „bīda” paši savu jēdzienu pasauli, kā tas filozofiem arī pienākas. Tātad, tā gluži nav grāmata par filosofiju, tas ir filosofisks darbs. Kā saka autori, „Daudzas filosofijas grāmatas sauc nevis par aplamām, jo tas neko neizsaka, bet gan par nenozīmīgām un neinteresantām, jo tās nerada nevienu jēdzienu, domāšanas tēlu vai ievērības cienīgu personāžu.”
Nomierinājos, kad beigās izlasīju tulkotāja piezīmes, kur viņš norāda uz lasīšanas un izpratnes grūtībām: „Šī neapšaubāmi ir inovatīva grāmata, kas savā jaunrades un jēdzienrades degsmē sagādā grūtības vērīgam lasītājam un tulkotājam. Galvenā problēma ir tā, ka šajā darbā ir maz vietu, kur būtu definēti pamatjēdzieni, visdrīzāk jau tāpēc, ka autori paredz, ka lasītāji ir pazīstami ar viņu iepriekšējiem darbiem.” Runa ir par triloģijas „Kapitālisms un šizofrēnija” abām pirmajām daļām – populāro „Anti-Oidipu” un sarežģīto „Tūkstoš plato”, kas latviski nav tulkotas.
Ceru, ka te rakstītais kalpos par labu izaicinājumu katram sevi cienošam līdzīgu tekstu lasītājam.