Reiz sensenos laikos, kādā pelēkā dienā mazs bērniņš, ieķēries māmiņas plaukstā, virzījās caur ļaužu pūli pārpildītā tirgus laukumā. Kad iepirkumi jau smagi gūla somā un mājupceļš veca caur tumšu pazemes gājēju pāreju, piepeši mazulis pazuda... Vienvienīgu acumirkli apziņa apmeta kūleni, bet kopš tā brīža bija mainījies viss. Kaut kas pirmatnējs un neapsakāms nu blāzmoja dzīlēs kā Polārzvaigzne. Pārnācis mājās, bērniņš nerima jautāt: "Kāpēc? Mammu, tēti, kāpēc? Kāpēc es šeit esmu? Un kas es vispār esmu? Kāpēc es to nezinu? Vai Jūs to zināt? Kā es rados? Kāpēc es neatceros?" Taču atbildes nebija - ne vecāku lūpās, ne pasakās, ne Bībelē, ne skolā. Lai ko ari sacītu, kaut kas pietrūka, lai pabeigtu esības noslēpuma bilžu mīkla. Bērniņš izauga un kļuva par ceļabiedru saviem mazajiem. Kādu dienu arī viņi sastapa Kāpēcīti, bet Tāpēcītis vēl klejoja pa pasauli, atbildi meklēdams. Bija pagājuši divdesmit gadi, kopš Kāpēcītis aizsūtīja Tāpēcīti uz pasaules malu, kad Kāpēcītis atnesa atbildi, kas zaigoja kā Brīnumputna spalva. Tā atplauka Trejpasaka - vēstījums, kas trīs cēlienos Mīļumkamoliņa un Gribulīša pavadībā aizveda Cilvēciņu ceļojumā cauri laikam un telpai, ļaujot saskatīt visa sākumu lielo brīnumu un atklāt esības noslēpumu