1905.—1907. gada revolūcijai Latvijā ir vairāki cēloņi – politiski, sociāli, ekonomiski. Bet šī revolūcija bija arī nacionāla – atbilstoša latviešu nācijas interesēm. Tā pirmo reizi sacēlās pret vācu muižniecību un cariskās Krievijas birokrātiju. Revolūcijas norises nevar nesaistīt ar latviešu sociāldemokrātu darbību, kas bija pirmā latviešu politiskā partija. Tā bija nacionāli organizēta latviešu strādnieku partija. Neuzspiežot revolūcijas notikumiem strādnieku šauri šķiriskos mērķus, viņi prata apvienot plašus demokrātiskos slāņus cīņā par politisku brīvību, cilvēku tiesību un latviešu valodas brīvu lietošanu, kas bija iemesls kāpēc tauta sekoja viņu aicinājumiem.

Brošūras tekstam ir hronoloģiska uzbūve. Vispirms runāts par revolūcijas priekšnoteikumiem, cēloņiem un latviešu tautas vēsturiskām īpatnībām. Seko notikumu izklāsts: revolūcijas sākums, kulminācija, atkāpšanās. Noslēgumā mēģināts parādīt revolūcijas rezultātus un sekas. Lai izceltu nacionālā jautājumu 1905. gada notikumos, šis jautājums atspoguļots 5. nodaļā, kur rakstīts par nacionālās atbrīvošanās kustības izpausmēm.

1905.–1907. gada revolūcijas notikumi Latvijā skatīti latviešu tautas politiskās vēstures kontekstā. Pastāv vēsturiska pēctecība starp jaunlatviešu piedāvāto kultūrnacionālismu, piektā gada notikumos nobriedušo Latvijas autonomijas ideju un neatkarīgās Latvijas nodibināšanu 1918. gadā. 1905. gadā gūtā pieredze ļāva tautai sajust sevi par patstāvīgu politisku un reizē nacionālu spēku. Tie bija priekšnoteikumi turpmākai cīņai par savu neatkarīgu nacionālu valsti